Sēlijas novads un sēļu vēsture ir vēl līdz galam neatminēta mīkla. Taču sēļu senās zemes ir bagātas ar skaistu dabas ainavu un unikālu vēsturi, kuras liecinieki, piemēram, ir senie un iespaidīgie sēļu pilskalni. Sēļu vēsture izsekojama vairākos gadu tūkstošos. Senākās rakstiskās liecības par sēļiem atrodamas 13. gadsimta Indriķa hronikā.
Sēļi bija zemkopju tauta, kas vidējā un vēlā dzelzs laikmetā apdzīvoja aptuveni 10–15 pilskalnus. To īpatnība ir bieži sastopamās terases, kas nav raksturīgas citviet un veido papildus aizsardzības sistēmu, tādējādi aizstājot priekšpilis. 13. gadsimtā Sēlijas politiskais un militārais centrs bija Sēlpils. Sēļi runāja sēļu valodā, kas mūsdienās ir izmirusi, taču valodas pēdas vēl ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs gan Sēlijā, gan arī Vidzemes dienvidaustrumu daļā (Aiviekstes upes baseinā). Vēlākos laikos sēļi iekļāvās latviešu un lietuviešu tautas veidošanās procesā.