Antropoloģijas galvenais objekts ir cilvēku grupu veidojoši vārdos nenosaukti indivīdi. Pētot cilvēces vēsturi, īpaši svarīgi ir demogrāfiskie rādītāji, jo tie var izskaidrot dažādos periodos dzīvojušo cilvēku ekoloģiju un kultūru, spēkus, kas noteikuši teritoriālo ekspansiju, genofonda izmaiņu likumsakarības u.c. Par pagātnē dzīvojušo cilvēku ikdienas dzīvi daudz var uzzināt, pētot to mirstīgās atliekas.
Vēlais paleolīts (aptuveni 10000–8000 gadus pirms mūsu ēras). Šā perioda antropoloģiskās liecības Lietuvas teritorijā pagaidām nav atrastas. Iespējams vien minēt, ka, atkāpjoties ledājiem (10 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras), sekojot ziemeļbriežu bariem, no Centrālās Eiropas mēdza atklīst nelielas klejojošu mednieku grupas. To nebija daudz, jo tagadējās Lietuvas teritorijā no medībām un vākšanas pārtikt varēja ne vairāk kā daži tūkstoši cilvēku.
Mezolīts (8000–5500 / 5300 gadus pirms mūsu ēras). Klimatam kļūstot siltākam, izplešoties mežiem, mainījās medību raksturs. Kad cilvēki sāka nodarboties ar zvejniecību, kopienas vairāk apmetās vienā vietā, pieauga iedzīvotāju skaits. Lietuvā zināmi 5 šā perioda kapi Donkalņa un Spigina kapulaukos (Telšu rajonā). Balstoties uz datiem, kas iegūti, izpētot šos kapus, var apgalvot, ka tā laika cilvēki bija neliela auguma (vīrieši – aptuveni 166 cm, sievietes – aptuveni 156 cm), druknas miesasbūves, vidēja lieluma apaļām galvām, paplatām sejām. Pamatīgi nodilušie zobi liecina, ka cilvēki pārtika no rupjas barības. Pēc iespējamas skalpēšanas sadzijušu galvu un plaukstu locītavu traumas liecina par konfliktiem starp kopienām vai kopienas iekšienē.
Agrais neolīts (5500–3400 gadus pirms mūsu ēras). Šajā periodā palēnām notiek pāreja uz zemkopību – vispirms piejūras teritorijā un Lietuvas rietumu daļā, vēlāk – arī Lietuvas austrumu daļā. Šobrīd zināmi 7 kapi, kas datējami ar agro neolītu – Spigina kaps un 6 kapi no Kretona apmetnes (Švenčoņu rajons). Antropoloģiskais materiāls liecina, ka šajā laikā cilvēki bijuši vēl mazāka auguma par mezolīta cilvēkiem (vīrieši – aptuveni 158 cm gari, sievietes – tikai aptuveni 148 cm). Galvaskausu izmēri un forma neatšķiras no mezolīta iedzīvotājiem – vidēja izmēra diezgan apaļas galvas, platas, samērā plakanas sejas. Zobu forma liecina, ka agrā neolīta cilvēki bija līdzīgi mezolīta cilvēkiem. Interesanti, ka jau tad viņu zobi bija kariesa bojāti, bet tas var notikt vien tad, ja bagātīgi tiek lietoti ogļhidrāti, ko iegūst, ēdot augu izcelsmes produktus.
Vidējais neolīts (3400–2400 gadus pirms mūsu ēras). Šā perioda antropoloģiskā materiāla pagaidām nav.
Vēlais neolīts (2400–1500 gadus pirms mūsu ēras). Šajā periodā piejūras teritorijā un Lietuvas rietumu daļā pilnībā nostiprinās zemkopība. Lietuvā zināmi 4 vēlā neolīta sākuma kapi, kuri pieskaitāmi auklas keramikas kultūrai, – pa vienam kapam Spiginā un Gīvakaros (Kupišķu rajonā) un divi kapi Plinkaigalī (Ķēdaiņu rajonā). Antropoloģiskie materiāli rāda, ka auklas keramikas kultūras cilvēki ļoti atšķīrās no agrākajiem iedzīvotājiem – vīriešu augums bija aptuveni 176 cm, galvas – masīvas un iegarenas; sejas paplatas, bet deguni šauri, izvirzīti. Smagā fiziskā darba dēļ tā laika cilvēkiem ātri nolietojās locītavas.
Vēlā neolīta beigās Lietuvas rietumu daļā izveidojās Piemares (Žucevas) kultūra, kas pārņēma gan agrākās Nemunas kultūras un Narvas kultūras, gan auklas keramikas kultūras tradīcijas. Šā perioda antropoloģiskie dati ir no Donkalņa kapulauka 6 kapiem. Vēlā neolīta cilvēki bija smalkāki par auklas keramikas kultūras cilvēkiem un līdzīgi tiem, kas dzīvoja pirms 2000 gadiem – neliela auguma (vīrieši – aptuveni 168 cm, sievietes – aptuveni 150 cm), drukni (svars attiecīgi aptuveni 74 un 47 kg), vidēji lielām apaļīgām galvām, vidēja izmēra sejām. Uzturā svarīgāka kļuva gaļa. Izmaiņas kaulos rāda, ka periodiski tika piedzīvots bads vai slimības, kas liecina par to, ka vēl bija grūti nodrošināt pārtikas resursus ar zemkopību. Nepietiekama uztura dēļ pieaugušie slimoja ar parodontozi, kariesu, nereti gadījās traumas.
Auklas keramikas kultūras cilvēku imigrācija ievērojamākas pēdas genofondā neatstāja – iedzīvotāji būtībā palika tādi paši, kādi bija mezolītā. Par mezolīta un vēlā neolīta iedzīvotāju bioloģisko nepārtrauktību liecina arī apbedīšanas tradīciju turpināšanās – cilvēki tajās pašās vietās mirušos apglabāja tūkstošiem gadu (Spigina, Donkalņa kapulauki).
Bronzas laikmets (1500–500 gadus pirms mūsu ēras). Šajā periodā Lietuvas teritorijā izplatās ieraša mirušos dedzināt, tāpēc antropoloģisko materiālu nav daudz, tie nereti ir nejauša rakstura. Viens padzīvojuša vīrieša skeletkaps, kas datējams ar bronzas laikmetu, atrasts Kernavē, Pajautas ielejā. Vēlā neolīta beigu – bronzas laikmeta atradumi uzieti Kirsnas (Lazdiju rajons) un Turlojišķes (Marijampoles rajons) kūdrājos. Šeit atrastas 6 cilvēku mirstīgās atliekas. Tie visi bijuši jauni vai vidēja vecuma vīrieši ar ieapaļām galvām, vidēja izmēra paplakanām sejām un ar nelieliem deguniem, vīriešu vidējais augums – aptuveni 168 cm. Divu saglabājušos galvaskausu velves nav sadzijušas pēc traumām – tās ir skaidras vardarbības pēdas. Šīs traumas, visticamāk, atspoguļo to, ka tolaik sabiedrībā konflikti kļuva biežāki.
Agrais dzelzs laikmets (550. gads pirms mūsu ēras – 1. gadsimts mūsu ērā). Izplatoties mirušo dedzināšanas ierašai, šā perioda antropoloģisko materiālu nav gandrīz nemaz.
Senākais dzelzs laikmets (1.–5. gadsimts). Pirmajos mūsu ēras gadsimtos, pateicoties efektīvākai zemkopībai, Lietuvas teritorijā strauji pieauga iedzīvotāju skaits. To atspoguļo antropoloģisko atradumu daudzums. Lielākajā šā laika kapulaukā Marvelē (Kauņas pilsētā) ir izpētīts 1131 kaps. Šis arheoloģijas piemineklis pieskaitāms Lietuvas centrālās daļas līdzeno kapulauku grupai.
Antropoloģiskie dati rāda, ka senākā dzelzs laikmeta pirmajā periodā (150.–300. gadā) Marvelē dzīvoja 70–85 cilvēku kopiena – vidēji 15 mazi bērni (līdz 5 gadiem), aptuveni 20 vecāki bērni (5–14 gadi), aptuveni 25 jauni (15–30 gadi), 15 brieduma gadu (30–50 gadi) un tikai 1 padzīvojis (vecāks par 50 gadiem) cilvēks. Vidējais visu piedzimušo dzīves ilgums bija ļoti īss – tikai 21,89 gadi. Vīriešu un sieviešu attiecība bija nedaudz nesabalansēta – tikai 0,84, t.i., pieaugušo sieviešu Marvelē bija nedaudz vairāk. Sievietes vidēji dzemdēja 4–5 reizes, bet no piedzimušajiem tikai 2–2,5 bērni sagaidīja briedumu (15 gadus).
Senākā dzelzs laikmeta otrajā periodā (300.–450. gads) demogrāfiskie rādītāji stipri pasliktinās. Konstatēta lielāka mirušu mazu bērnu kapu attiecība – 23 %, tāpēc visu piedzimušo vidējais dzīves ilgums ir krietni mazāks – tikai 16,30 gadi. Pēc arheologu domām, tas atspoguļo kopienas sairšanu un apglabāšanu pa ģimenēm. Izlīdzinās vīriešu un sieviešu attiecība (1,04). Sievietes nedaudz vairāk dzemdē – vidēji 4,8–5,6 reizes, taču mirstības pieauguma dēļ tikai 2–2,3 bērni sagaida briedumu. Ar šādu bērnu skaitu nepietiek vecāku paaudzes nomaiņai – vairāk cilvēku mirst, nekā dzimst. Tolaik Marvelē dzīvoja neliela, tikai aptuveni 30 cilvēku kopiena: 6 mazi un 8 vecāki bērni, 9 jauni, 8 brieduma gadu, dažkārt 1 padzīvojis cilvēks. Senākā dzelzs laikmeta demogrāfiskie rādītāji ļauj pieņemt, ka šajā periodā bijusi sava veida “demogrāfiskā krīze” – ievērojami samazinājās iedzīvotāju skaits, palielinājās bērnu un jaunu vīriešu mirstība.
Marveles kapulaukā atrasts nosacīti nedaudz mirstīgo atlieku ar traumām – tās ir sadzijušas galvaskausu traumas, ekstremitāšu kaulu lūzumi. Atsevišķu galvaskausu bojājumi liecina par trepanāciju, kad galvaskausa velvē tiek izveidots caurums, neskarot smadzenes. Traumas nepārprotami atšķiras atkarībā no dzimuma – atrasti 11 vīrieši un tikai 4 sievietes, kuru skeleti bija traumēti. Izskatās, ka tikai 5 vai 6 traumas bijušas neapšaubāmi vardarbīga rakstura, vēlākos laikos tādu savainojumu bijis ievērojami vairāk. Marveles cilvēku vardarbīgās traumas vairāk atgādina sadzīves konfliktu, nevis cīņas sadursmju sekas. Tas norāda uz to, ka tajā laikā viņi dzīvoja mierīgāku dzīvi. Marveles senkapos atrastajām mirstīgajām atliekām diezgan bieži ir dažādas locītavu patoloģijas, kas norāda uz vīriešu un sieviešu dzīvesveida un nodarbošanās atšķirībām – vīriešiem noslogotākās bijušas plecu, gūžu locītavas, sievietēm – nedaudz vairāk – jostasvieta. Tas liecina, ka bijis darbu sadalījums starp vīriešiem un sievietēm.
Senākā dzelzs laikmeta cilvēki Lietuvā bija vidēja auguma (vīrieši – aptuveni 170 cm, sievietes – aptuveni 160 cm), druknas miesasbūves (svars attiecīgi aptuveni 70 kg un 65 kg). Lielas svārstības dažādos periodos nav novērotas. Antropoloģijas pētījumi atklājuši noteiktu likumsakarīgu cilvēku ģeogrāfisko daudzveidību. Nemunas deltas līdzenajos kapulaukos un kapos ar akmens riņķiem apglabāto cilvēku galvaskausi bija vidēja lieluma, iegareni, ar šaurām sejām, bet Žemaitijas un Lietuvas ziemeļu daļas uzkalniņkapu un Centrālās Lietuvas līdzeno kapu kultūru cilvēku galvaskausi bija krietni masīvāki, iegareni, sejas šauras, izteikti izvirzīti deguni, vairāk uz austrumiem (švīkātās keramikas kultūras apgabals) un uz dienvidiem atrodami skeleti ar īpaši masīvām iegarenām galvām un platām sejām, kā arī ar vidēji masīvām apaļām galvām, platām sejām.
Vidējais dzelzs laikmets (5.–8. gadsimts). Lietuvā īpaši daudz saglabājies šā perioda antropoloģiskā materiāla. Demogrāfisko stāvokli vislabāk atspoguļo Marveles vidējā dzelzs laikmeta un Plinkaigaļa kapulauki.
Vidējā dzelzs laikmeta Plinkaigaļa kopienu veidoja aptuveni 50 cilvēku: 7 zīdaiņi un bērni (līdz 5 gadiem), aptuveni 12 vecāki bērni (5–14 gadi), aptuveni 14 jauni (15–30 gadi), 10 brieduma gadu (30–50 gadi) un tikai 1 padzīvojis (vairāk nekā 50 gadu) cilvēks. Sievietes dzemdēja vidēji 4,9–5,7 reizes, bet no visiem piedzimušajiem 2,3–2,6 bērni sagaidīja briedumu. Vidējais visu piedzimušo dzīves ilgums bija nedaudz lielāks nekā iepriekšējos periodos – 23,93 gadi. Šie dati rāda, ka iedzīvotāju skaits pieauga.
Marveles vidējā dzelzs laikmeta kapu dati krietni atšķiras no agrākajiem periodiem un, visticamāk, atspoguļo citādas kopienas dzīves reālijas. Te konstatēts neparasti maz bērnu līdz 5 gadu vecumam kapu (14,4 %), bet vīriešu kapu ir gandrīz divreiz vairāk nekā sieviešu. Vidējais visu dzimušo dzīves ilgums bija nedaudz lielāks nekā senākajā dzelzs laikmetā – 18,74 gadi. Sievietes Marvelē dzemdēja vidēji 4,6–5,4 reizes, bet no visiem bērniem tikai 2–2,4 sagaidīja briedumu. Lai arī demogrāfiskais stāvoklis bija uzlabojies, tomēr tas bija sliktāks, salīdzinot ar Plinkaigaļa kopienu. Tas varēja radīt priekšnosacījumus imigrācijai, īpaši jaunu vīriešu imigrācijai. Turklāt šajā periodā īpaši pieauga traumu skaits. Tās ļoti atšķiras atkarībā no dzimuma: Plinkaigalī traumas konstatētas 16 vīriešiem un tikai 1 sievietei. Aptuveni divas trešdaļas no visām traumām neapšaubāmi ir vardarbīga rakstura, un tās, domājams, atspoguļo starp kopienām notikušus konfliktus. Tikmēr locītavu bojājumi gandrīz neatšķiras no senākā dzelzs laikmeta cilvēku locītavu bojājumiem un apstiprina darbu sadalījumu starp dzimumiem.
Vidējā dzelzs laikmeta cilvēku ķermeņa izmēri ir diezgan līdzīgi kā iepriekšējos periodos dzīvojošajiem cilvēkiem. Cilvēki bija vidēja auguma (vīrieši – aptuveni 170,5 cm, sievietes – aptuveni 164,5 cm), druknas miesasbūves (ķermeņa svars attiecīgi 74,6 un 65,5 kg). Detalizētāka antropoloģiskā un arheoloģiskā analīze parādīja, ka augums, vismaz Plinkaigaļa kopienā, bija atkarīgs no cilvēka sociālā stāvokļa. Noskaidrojās, ka kapos, kur ir daudz kapu piedevu, apglabātie vīrieši ir garāki par vidējiem – 176,3 cm gari, bet kapos bez kapu piedevām – tikai 171,6 cm. Tikmēr sievietēm auguma atšķirības nav novērotas. Balstoties uz šiem datiem, var apgalvot, ka jau vidējā dzelzs laikmetā Lietuvas iedzīvotāju kopienas nebija viendabīgas. Likumsakarīgi, ka sociālās atšķirības izteiktākas bija starp vīriešiem. Bagātos kapos apglabātajiem cilvēkiem, īpaši vīriešiem, jau bērnībā bija labvēlīgāki dzīves apstākļi, kas parāda, ka stāvoklis sabiedrībā varēja būt ne tikai sasniedzams paša spēkiem, bet arī izcelsmes noteikts.
Vidējā dzelzs laikmetā novērojamas arī zināmas izmaiņas cilvēku izskatā, kas skaidrojamas ar tobrīd iespējami notikušo austrumbaltu migrāciju un rietumiem. Šajā periodā Austrumu un Rietumu Aukštaitijā, sēļu un zemgaļu apdzīvotajos apgabalos atrodami cilvēki ar ļoti masīvām iegarenām galvām un platām sejām. Viņi ir saistāmi ar austrumbaltiem. Šie cilvēki pabīdīja vairāk uz rietumiem, dziļāk Žemaitijā, druknos cilvēkus ar iegarenajām galvām un šaurajām sejām, kas pirms tam bija aizņēmuši Viduslietuvu, bet tie savukārt uz pašu piejūru aizstūma cilvēkus ar rietumbaltiem raksturīgo smalkāko galvaskausu un šauru seju.
Vēlais dzelzs laikmets (9.–12. gadsimts). Gandrīz visā Lietuvā šajā periodā nostiprinās mirušo dedzināšanas ieraša, tāpēc antropoloģisko datu ir ļoti maz. Tikai Lietuvas ziemeļu daļā, zemgaļu un sēļu apdzīvotajās teritorijās, mirušie tika apglabāti nededzināti. Šo apgabalu iedzīvotāju bija gara auguma cilvēki (vīrieši – aptuveni 176,7 cm, sievietes – aptuveni 161,3 cm), ļoti druknām iegarenām galvām un platām sejām.
Ugunskapu izpēte vēl tikai tiek uzsākta. To analīze ļauj apgalvot, ka vēlajā dzelzs laikmetā turpinājās sociālā diferenciācija. Austrumlietuvas uzkalniņkapos visvairāk kapu piedevu konstatēts jaunekļu un 25–35 gadus vecu vīriešu kapos. Vecāki vīrieši glabāti ar pieticīgāku kapu piedevu daudzumu vai vispār bez tām. Tas norāda, ka tā laika sabiedrībā augstu tika vērtēts spēks un iespēja ar ieroci nostiprināt savu statusu kopienā.
Informācijas avots: 2007.–2013. g. Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekts “Baltu kultūras parks” (Šauļu reģiona attīstības aģentūra).