DZĪVESVIETAS, ĒKAS UN NOCIETINĀJUMI
Apmetņu, dzīvojamo un saimniecības ēku attīstība ir cieši saistīta ar saimniecisko struktūru. Tai mainoties, dažādos periodos mainījās arī nocietinājumi, ēku forma, to izvietojums, lietojums.
Baltu zemēs zināmas apmetņu vietas, kurās cilvēki dzīvoja jau paleolīta beigās un mezolīta sākumā. Agrajā un vidējā neolītā apmetnē stāvēja dažas ēkas, kurās dzīvoja radniecīgas ģimenes, kas veidoja atsevišķu radniecīgu kopienu. Šajā periodā sāka būvēt ne tikai virszemes, bet arī daļēji zemē esošas ēkas. No vēlā neolīta jau zināmas nocietinātas apmetnes. To veidošanās saistīta ar izmaiņām kopienas attiecībās un saimniecībā.
Agro metālu perioda ēkas vislabāk zināmas no pētītajiem agrīnajiem Lietuvas pilskalniem. Lietuvas austrumu daļas pilskalnos, t.i. uz atsevišķiem pakalniem izveidotās nogāzēs cilvēki apmetās jau 2. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigās. Ziemeļrietumu Žemaitijā tas notika nedaudz vēlāk, agrajā dzelzs laikmetā. Citu Lietuvas reģionu pilskalnu senākais slānis datējams ar pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem.
Senākais dzelzs laikmets. Pēc lokalizācijas senākajā dzelzs laikmetā izdalāmi divi apmetņu tipi – nostiprināta pilskalna apmetne un nenostiprināta (atvērta) tipa apmetne. Šim periodam pieskaitāmas līdzās pilskalniem esošās apmetnes to pakājē, kuru veidošanās saistāma ar demogrāfiskajām un saimnieciskajām izmaiņām kopienu dzīvē. Cilvēki izvēlējās tādas vietas, kurās bija iespējams nodarboties ar zemkopību un lopkopību. Turklāt mēģināja apmesties vietās, kas aizsargātas ar dabiskiem, dabas radītiem šķēršļiem, tādās kur ērti aizstāvēties pret ienaidniekiem. Nocietinātu pilskalna apmetņu mērķis bija divējāds. Vieni pilskalni ar pilnveidotiem nocietinājumiem kļuva par dzīvojamā un saimnieciskā kompleksa – pilskalna ar apmetni tā pakājē – sastāvdaļu, kura, visticamāk, veica vissvarīgāko – aizsardzības funkciju. Citi pilskalni, kuru diezgan lielos plakumus apjoza sarežģīti aizsardzības nocietinājumi, bija kopienas pastāvīgā dzīvesvieta.
Nocietinātajiem pilskalniem bija visai sarežģīta uzbērumu, grāvju, ēku un būvju sistēma. Pilskalnu plakumi aizvien tika aizsargāti, izmantojot senos paņēmienus, – uz ne pārāk augsta uzbēruma tika uzstādīts stabu konstrukcijas iežogojums no vertikāliem un horizontāliem baļķiem un kārtīm (Aukštadvaris, Traķu rajons). Dažkārt pilskalns tika apjozts ar uzbērumu, kas iežogots ar stabiem, bet tā iekšpusē atradās gara ēka (Migonis, Kaišadores rajons). Uzbērumiem un aizsardzības konstrukcijām izmantots sablietēts un apmests māls. Šajā periodā izplatās arī sarežģīti pilskalnu nocietinājumi, tādi kā uzbērums un divi grāvji (Kurmaiči, Kretingas rajons), divi uzbērumi un grāvis starp tiem (Bražole, Traķu rajons), uzbērums un grāvis ar koka aizsargsienu no vertikāli iedzītiem baļķiem un starp tiem horizontāli saliktiem baļķiem (Kunigišķi (Pajevonis), Vilkavišķu rajons).
Noteikti nocietinājumi bija arī tā saucamajām atklātajām apmetnēm. Nelielie uzbērumi ap šādu apmetni varēja būt izveidoti ne tikai aizsardzības nolūkam – tie varēja pasargāt cilvēkus un mājdzīvnieku ganāmpulkus no meža zvēriem.
Pilskalnu plakumos tika celtas garas stabu konstrukcijas ēkas. Tās daļēji aizstāja pilskalnu nocietinājumus ap plakumu. Šo ēku ārsienas veidoja zemē ierakti stabi, starp kuriem atstarpes bija aizpildītas ar tievākiem apaļiem baļķīšiem. Garās ēkas bija sadalītas dzīvojamajās un saimniecības telpās, kur atradās pavardi.
Vidējais dzelzs laikmets. Pilskalnu mērķis vidējā dzelzs laikmetā mainījās – tie kļuva par aizsargbūvēm. Pilskalnos stāvējušās koka pilis sāka izmantot tikai briesmu gadījumā. Mainās arī būvniecības stils – agrāk dominējušo stabu konstrukcijas ēku vietā ap 6. gadsimtu sākt būvēt guļbūves ēkas.
Šā perioda pilskalni veidoti pie kraujām – kā izbīdījumi pie augstas vietas malas, kas atrodas upju un upīšu ielejās vai to satekās, dziļu gravu un ieleju ieskauti. Uz šādiem izciļņiem celtas pilis izmantoja paugura nogāzē un apkaimē apmetušās kopienas. Nelielās pilis pastāvīgi tika nocietinātas – padziļināti grāvji, paaugstināti uzbērumi, uz tiem celti žogi. Uz pamata uzbēruma un pilskalnu plakumu malās būvēja dubultas stabu konstrukcijas sienas. Tā bija divstāvu būve – tās pirmais stāvs piemērots saimnieciskajām vajadzībām, otrais – aizsardzībai (Apole, Skodas rajons). Pils pagalmā varēja nokļūt caur vārtiem, kuri visbiežāk tika ierīkoti pie lielā uzbēruma gala. Piļu pagalmi bija no 500 līdz 2000 m2 lieli. Pilskalna plakuma malās stāvēja garas, nelielās telpās sadalītas ēkas. Šo ēku aklā siena vienlaikus bija arī pašas pils aizsargsiena.
Vidējā dzelzs laikmetā zināmi arī tā saucamie “miniatūrie” pilskalni. To plakumi bija tikai aptuveni 100 m2 lieli, bet uzbērumi sasniedza no 3 līdz 5 m augstumu. Tādu pilskalnu mērķi skaidro dažādi – tie varēja būt gan paslēptuves, gan cilts aristokrātijas mītnes, gan ēkas sakrāliem nolūkiem.
Šajā periodā cilvēki dzīvoja gan pilskalnu plakumos, gan upju ielejās, gan pie ezeriem ierīkotās apmetnēs. Sētas veidotas arī pilskalnu piekļuves vietās – aiz aizsarggrāvja. Tās ieskāva grāvji un baļķu žogs. Stabu konstrukcijas ēku vietā sāka būvēt guļbaļķu namus. Pašās vidējā dzelzs laikmeta beigās to būvniecība pilnveidojās – baļķi jau tika salaisti kopā, bet pavardu, kas atradās uz klona, nomainīja akmens krāsnis.
Vēlais dzelzs laikmets. Daļa no agrākajiem pilskalniem joprojām tika izmantoti, citi ierīkoti jaunās vietās – pie ūdens vai apkārtnes augstākajos pauguros. Šā perioda pilskalni nocietināti nevienādi – Rietumlietuvā nocietināti spēcīgāk, bet Lietuvas austrumu daļā aizsargbūvju bijis mazāk. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka tieši šajā periodā Baltijas jūras austrumu piekrastes iedzīvotāji saskārās ar vikingu ekspansiju. Pilskalnu apmetnes tika būtiski pārkārtotas – labi nocietinātas un padarītas par stiprām, jaunajām kara tehnikas prasībām atbilstošām pilīm. Pilskalnus ieskāva dažādu izmēru uzbērumi un grāvji starp uzbērumiem (Ekete, Klaipēdas rajons). Ja daļa pilskalna slejas pie laukiem, tad tajā pusē gar plakuma malām mēdz būt uzbērts pusloka formas uzbērums (Aukštadvaris). Pilskalnu plakumi ir ovāli un gana lieli – 1000–4000 m2, dažkārt pat līdz 1 ha. Reizēm pilskalna plakumu grāvji un uzbērumi sadala divās vai trīs nevienādās daļās (Dapši, Mažeiķu rajons). Viena daļa bija lielāka – tā bija pils dzīvojamā un saimniecības daļa, otra – aizsardzībai paredzēta priekšpils. Šajā periodā Lietuvas rietumu daļā pilskalniem bija pat vairākas priekšpilis. Aizsardzības un saimnieciskās ēkas atradās šaipus uzbērumiem. Tā bija gara būve, kuras ārējā siena bija sakrauta teju no akmeņiem vien. Tās augšējā daļa, savienota ar uzbēruma sienu, veidoja vienotu aizsardzības kompleksu. Šādās ēkās nav uzietas krāsnis vai pavardi – tajās glabāja inventāru, un briesmu gadījumā slēpās iedzīvotāji. Nedaudz tālāk no aizsardzības saimnieciskajām ēkām gar plakuma malām stāvēja dzīvojamās, saimniecības un amatnieku mājas. Tādās nelielās pilīs pastāvīgi dzīvoja tikai cilšu vecākie, kunigaiši un viņu karadraudzes.
Lielākā daļa iedzīvotāju bija apmetušies pilskalnu pakājēs un tālāk no tiem esošās apmetnēs, kuras aizņēma krietnu platību – 2–5 ha (Imbare, Kretingas rajons). Tās apjoza koka stabu žogi, ko aptvēra uzbērumi. Ēkām bija četrstūra plānojums, ar krāsnīm, bet bez grīdām. Sienas – apmestas ar māla apmetumu.
NODARBOŠANĀS
Seno lietuviešu un viņu senču nodarbošanās jau kopš neolīta laikiem bija zemkopība un lopkopība. Augot un paplašinoties šīm divām saimniecības nozarēm, samazinājās medīšanas nozīme, kas ilgu laiku bija galvenais iztikas avots. Atsevišķos periodos šīs nozares dominēja te vairāk, te mazāk. No senākā dzelzs laikmeta zemkopība un lopkopība kļūst par galvenajiem nodarbošanās veidiem, bet medības – tikai par palīgnozari.
Zemkopība. Baltu cilšu apdzīvotajās platībās cilvēki ar zemkopību sāka nodarboties 3. gadu tūkstoša beigās pirms mūsu ēras – vēlajā neolītā. Senākie ar zemkopību saistītie darbarīki un kultūraugi uzieti Lietuvas piejūrā (Šventojā). Austrumbalti ar zemkopību sāka nodarboties daudz vēlāk – vēlajā bronzas laikmetā (6.–5. gadsimtā pirms mūsu ēras).
Pirmajos mūsu ēras gadsimtos baltu cilšu ekonomikā svarīgāko vietu ieņēma lauksaimniecība, kurā dominēja lopkopība. Tā laika apmetnes paplašinājās tās ieskaujošajos mežos – lai iegūtu kokogles, kas nepieciešamas dzelzs kausēšanai, un palielinātu ganību un apstrādājamās zemes platības, tika izcirsti koki. Par meža ciršanas un kokapstrādes svarīgumu cilvēku dzīvē liecina vīriešu kapos atrodamie cirvji un kokapstrādes darbarīki – platcirvji ar izliektu asmeni, laužņi, grebļi.
Vidējā dzelzs laikmetā turpinājās naturālā saimniecība. Tā laika sabiedrība dzīvoja nelielos ciemos. Dominējošā zemes apstrādes forma bija līdumu zemkopība, bet līdzās tai – arī aršana, ievērojot divlauku zemes apstrādes sistēmu.
Par tā laika zemkopības līmeni var spriest pēc zemes apstrādes un ražas novākšanas darbarīkiem. Zemes apstrādes darbarīki – arkli un lemeši – nav bieži sastopams atradums, jo ar tiem tika arts, līdz tie pilnībā nolietojās. Nebija arī ierašas līdzdot zemkopības darbarīkus mirušajam līdzi kapā. Šobrīd baltu apdzīvotajās teritorijās zināmi tikai divi kapi, kuros atrasti koka arkli ar dzelzs lemesi (Šveice, Polija un Ošenieki Latvijā). Nedaudz vairāk dzelzs lemešu uziets Lietuvas un Latvijas pilskalnu 9.–11. gadsimta kultūrslāņos.
Citu ar zemkopību saistītu darbarīku atrasts vairāk. Pirmkārt, tie ir cirvji, ar kuriem uz viņsauli tika izvadīti visu cilšu vīrieši. Ar cirvi tika cirsti līdumi. Vidējā dzelzs laikmetā dažādos reģionos izmantoti gan uzmavas cirvji, gan cirvji ar pietu. Baltu reģiona rietumu daļā dominēja uzmavas cirvji, austrumu – cirvji ar pietu. 1. gadu tūkstoša beigās – 2. gadu tūkstoša sākumā rodas jauns un pilnīgāks cirvis ar pietu un platu asmeni.
Otra svarīga ar zemkopību saistīta darbarīku grupa – kapļi, ar kuriem sievietes irdināja zemi. Visbiežāk kapļi atrodami Zemgalē, jo te bija ieraša sievietēm kapā kā kapu piedevu līdzi likt arī kapli. Acīmredzot no šā apvidus ieraša izplatījās uz aukštaišu, retāk – sēļu zemēm.
Jau pirmajos mūsu ēras gadsimtos ražas novākšanai un zāles pļaušanai izmantoti sirpji. Vidējā dzelzs laikmetā sirpji bija ļoti dažādi, līdzīgi nažiem ar izliektu galu. Daļai no tiem ir izliekts smailais gals un lokā izliekts asmens. Tādi sirpji bija izplatīti lietuviešu, aukštaišu un zemgaļu zemēs. Tie tika lietoti kopš 5. gadsimta. 8.–9. gadsimta mijā sirpju forma mainās – tie tiek veidoti lielāki, asmeņi spēcīgi izliekti lokā, parādās zobiņi. Šādi sirpji bija izplatīti visā Lietuvā, izņemot kuršu etnokultūras apvidu, kur dominēja izkaptis. Baltu ciltis izkaptis sāka izmantot pirmajos mūsu ēras gadsimtos. Visu mūsu ēras pirmo gadu tūkstoti, kā arī otrā gadu tūkstoša sākumā tās saglabāja līdzīgu formu. Izkaptis bijušas izplatītas kuršu un zemgaļu zemēs, kur bija ieraša vīriešiem līdzdot izkapti kapā.
Vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā audzētas gandrīz visas šodien zināmās graudaugu (mieži, kvieši, auzas, rudzi, prosa) un pākšaugu (zirņi, pupas, lēcas) kultūras, kā arī rāceņi un lini. 1. gadu tūkstoša beigās – 2. gadu tūkstoša sākumā parādās divlauku sistēma, kad tiek sētas vasaras un ziemas graudaugu kultūras. 9.–11. gadsimtā izveidojas trīslauku sistēma – viena lauka daļa atstāta atmatā, citās divās tiek sēti vasarāji un ziemāji. Zemkopības produkti tolaik veidoja cilvēku uztura pamatu.
Lopkopība. Par lopkopības līmeni un mērogu var spriest pēc pilskalnos un apmetnēs atrodamajiem dzīvnieku kauliem. Jau vidējā dzelzs laikmeta pilskalnu un apmetņu kultūrslāņos dominē mājdzīvnieku kauli. Mājdzīvnieku dažādība ļauj runāt par gaļas un piena saimniecību. Lietuvas arheoloģiskie materiāli rāda, ka ganāmpulka pamatā bija liellopi. Daudzuma ziņā otro vietu ieņem cūkas, trešo – mazie ragulopi, kas bija izdevīgi, jo ne tikai deva vilnu, kažokādas, gaļu un pienu, bet to turēšana prasīja mazāk pūļu. Lielie ragulopi, neskaitot gaļu un pienu, tika izmantoti arī zemes aršanai un kā vilcējspēks. Šim nolūkam tika izmantoti arī zirgi. 9.–11. gadsimtā Vidus Lietuvā parādījās zirgu senkapi, kas parāda, ka zirgu nozīmīgums cilvēku dzīvē bija ļoti pieaudzis – ar zirgiem ne tikai ara, tie bija nepieciešami arī karā. Zirgu gaļa tika lietota uzturā.
Lopkopība un zemkopība Lietuvā 1. gadu tūkstotī – 2. gadu tūkstoša sākumā bija savstarpēji cieši saistītas. Tikai šīs divas nodarbošanās vien spēja cilvēkiem garantēt iztikas avotu un radīt papildu produktus.
Palīgnodarbošanās: medības, zvejniecība, biškopība. Neskaitot pamatnodarbošanos, – zemkopību un lopkopību – iedzīvotājiem bija arī palīgnozares – medības, zvejniecība un biškopība. Gandrīz visu 1. gadu tūkstoti medības turpināja būt svarīga saimniecības palīgnozare, tikai 1.–2. gadu tūkstoša mijā tās loma ievērojami samazinājās. To parāda atrasto mājdzīvnieku un nomedīto dzīvnieku kaulu attiecība. Nomedīto dzīvnieku kauli neveido pat 10 % no visiem atrastajiem. Visvairāk medīti lielie zvēri – aļņi, brieži un mežacūkas, kas norāda uz to, ka tie medīti gaļas rezervju papildināšanai. Nedaudz mazāk nomedīti kažokzvēri – bebri, caunas, sermuliņi un vāveres. Kažokzvēru medības tajā laikā notika aktīvāk, to kažoki kļuva par tirdzniecības objektu.
Medību rīki mainījās lēnām. Vidējā dzelzs laikmetā tie paliek tādi paši, kā bija pirms simtiem gadu – tie ir šķēpi un bultas. Izmantoja arī slazdus, cilpas un tīklus.
Liela nozīme bija arī zvejniecībai. Par to saglabājies ļoti maz datu. Pilskalni un apmetnes visbiežāk tika ierīkotas upju un ezeru krastos, tāpēc cilvēkiem zivis bija papildu pārtikas avots. Zvejas rīki un veids teju nemainīgi ir saglabājušies tūkstošiem gadu. Mainījušies tikai materiāli, no kuriem tie tika izgatavoti. 9.–11. gadsimtā pilskalnu kultūrslāņos atrasti dzelzs žebērkļi un āķīši, akmens un māla tīklu gremdi. Zivis zvejoja ar tīkliem, ķēra ar murdiem, makšķerēm un žebērkļiem.
1. gadu tūkstotī – 2. gadu tūkstoša sākumā vēl viena palīgnodarbošanās bija biškopība. Tā vairāk bija dravniecība. Biškopības produktu nozīmīgums un vajadzība pēc tiem auga – vasks bija nepieciešams rotu izgatavošanā, turklāt tas bija viens no svarīgākajiem tirdzniecības objektiem, medu lietoja uzturā, dzērieniem un zālēm. Kā papildu pārtikas avots, tāpat kā agrāk, bija ogošana, riekstošana, sēņošana, savvaļas augu vākšana.
AMATI
Amati ir saistīti ne tikai ar kopienas darbības specializāciju, bet arī ar mantisko noslāņošanos. Tā kā pāri palika vairāk produktu, zemkopji pasūtīja skaistākas un dārgākas rotas, ieročus un darbarīkus. Šie procesi baltu zemēs nelielo kopienu dēļ notika lēnām. Tikai vēlā dzelzs laikmeta kapulaukos, apmetnēs un depozītos atrod daudz vairāk dzelzs, bronzas, sudraba un apsudrabotu izstrādājumu, salīdzinot ar agrākā perioda pieminekļiem. 9.–11. gadsimtā amatnieki jau izgatavoja tik daudz izstrādājumu, ka ar tiem varēja nodrošināt ne tikai savu kopienu, tāpēc dažādos arheoloģiskajos pieminekļos atrasto izstrādājumu formas ir līdzīgas vai pat vienādas. Amatnieki iekārtojās pie pilīm un apmetnēm, kuras ar laiku izauga par amatu un tirdzniecības centriem.
Dzelzs ieguve un kalēja amats. Iedzīvotāji Lietuvas teritorijā ar dzelzs izstrādājumiem iepazinās jau agrajā dzelzs laikmetā. Visticamāk, jau tad sāka izgatavot izstrādājumus no vietējām izejvielām, taču par īsto metalurģijas sākumu būtu jāuzskata pirmās šīs ēras desmitgades, kad dzelzs rūdas kausēšana no purva rūdas uzsākta masveidā. Vienīgais dzelzs avots Lietuvā bija tā saucamā purva rūda, kas atrodama visā teritorijā. Rūda tika rakta purvainās vietās. Pirms kausēšanas tā tika mazgāta, žāvēta, smalcināta, apdedzināta. Tādējādi tā tika attīrīta. Dzelzs ieguvi vislabāk atspoguļo kausēšanas krāsniņu atliekas un metalurģiskie izdedži. Krāsniņu atliekas uzietas pilskalnos (Aukštadvarī, Traķu rajonā; Paplienijā, Telšu rajonā) un apmetnēs (Lieporjos, Šauļu pilsētā). Visbiežāk saglabājusies šo krāsniņu apakšējā daļa – pamatne, uz kuras no māla tika būvēta cilindriskas formas krāsniņa. Dzelzs kausēšanas izdedži, dēvēti arī par sārņiem, atrodami daudzās vietās, īpaši apmetņu kultūrslāņos.
Domājams, ka vidējā dzelzs laikmetā vieni un tie paši cilvēki kausēja dzelzi un no tās kala izstrādājumus. Kaut varēja būt arī tā, ka katra kopiena pati izgatavoja dzelzi, bet kalēji varēja būt ienācēji, kuri izkala nepieciešamos darbarīkus un ieročus. Vēlajā dzelzs laikmetā metālu apstrāde kļuva par noteiktas cilvēku grupas galveno iztikas avotu un pilnībā nodalījās no zemkopības.
5.–8. gadsimtā Lietuvas teritorijā lietoti aptuveni 30 dažādi dzelzs izstrādājumi. Tolaik jau bija pazīstamas un tika izmantotas visas esošās dzelzs izstrādājumu izgatavošanas tehnoloģijas. 9.–11. gadsimtā var runāt par kalēju lielāko tehnoloģisko uzvaru – Damaskas tērauda ražošanu, kurš, kā domājams, atceļoja no ģermāņiem. Tas ir viens no augstas kvalitātes rakstainā tērauda veidiem, kas tiek iegūts, sametinot vienā joslā tērauda gabalus vai sapītas stieplītes ar dažādu oglekļa koncentrāciju. Visvairāk kala Damaskas tērauda šķēpa galus, nedaudz mazāk – zobenus.
Balstoties uz dzelzs izstrādājumu daudzumu, var pieņemt, ka katrā lielākā apdzīvotā vietā vajadzēja būt savam kalējam, kurš izkala zemkopības darbarīkus un citus sadzīvē nepieciešamus dzelzs izstrādājumus. Taču šie kalēji 5.–9. gadsimtā vienlaikus bija arī zemkopji, jo, tā kā kalēja darba bija maz, kopā ar citiem kopienas locekļiem daļu laika veltīja viņi zemkopībai. Lietuvā kalējs no zemkopja un dzelzs izgatavotāja sāka nošķirties, sākot ar 11.–12. gadsimtu. Vēlajā dzelzs laikmetā, amatiem atdaloties pavisam, vietējie kalēji kala gandrīz visu produkciju – ieročus, rotas, darbarīkus.
KRĀSAINĀ METALURĢIJA UN JUVELIERIZSTRĀDĀJUMI
Neskaitot dzelzs apstrādi un kalēja amatu, cits svarīgs baltu cilšu amats bija krāsaino metālu kausēšana un to izstrādājumu izgatavošana. Par tā laika juvelierizstrādājumu līmeni un mērogu var spriest pēc ļoti bagātīgajiem kapu atradumiem. Rotu izgatavošanai visvairāk izmantota bronza, retāk alva, sudrabs un pavisam reti – zelts. Bronzas sastāvdaļas visu metālu periodu palika tādas pašas – varš, cinks, alva vai svins, mainījās tikai to attiecība. Baltiem bija savdabīgs rotu stils, pavisam atšķirīgs no kaimiņiem. Tas norāda uz to, ka juvelieri bija vietējie meistari.
Atšķirībā no dzelzs apstrādes, krāsainā metalurģija un juvelierizstrādājumu izgatavošana bija saistīta ar tirdzniecību. Krāsaino metālu Baltijā nav. Tos stienīšu veidā ieveda tirgotāji no Viduseiropas raktuvēm, kas atradās Karpatos un Alpos. Krāsaino metālu kausēšanas krāsniņas palika gandrīz nemainīgas visu metālu kausēšanas periodu. Vidējā dzelzs laikmetā bronzas rotas visbiežāk tika izlietas. To liešanai izmantotas vienreiz izmantojamas māla formiņas. Bet lejot vajadzēja vairāk izejvielas, gadījās daudz brāķa, tāpēc krāsainie metāli tika apstrādāti arī citādi – tika kalti un stiepti. Tika kaltas dažādas lentveida un masīvas aproces, pakavsaktas, piekariņi, apkalumi un plāksnītes, ar kurām rotātas bronzas rotas, veidoti kaujas nažu un zobenu makstu apkalumi. No izkaltas un izstieptas dažāda biezuma stieples veidoti kaklariņķi, gredzeni, ar tievām stieplītēm apvīti zobenu un nažu rokturi. Juvelieri izstrādājumus pilnībā pabeidza arī citos veidos – slīpējot, vīlējot, kniedējot, lodējot, spiežot, tordējot (stiepli savērpjot ap savu asi), gravējot.
Ap 1. gadu tūkstoša vidu parādās vietējās izcelsmes rotas, kas izgatavotas no sudraba. To vairāk parādās 5.–7. gadsimtā. Kapos sudraba rotas atrodamas kopā ar bronzas rotām. Agrāk nekā sudraba rotas parādās apsudrabotas vai ar sudraba plāksnītēm pārklātas rotas. Apsudrabošanas procesā ļoti svarīga ir alva, tāpēc kopā ar sudrabu bija jāimportē arī šis metāls.
Visu periodu baltu rotām raksturīgi bagātīgi ornamenti, īpaši ģeometriskie raksti. Ornamentēja ar speciāliem instrumentiem – griežņiem un smailgala kaltiņiem. Pašu ornamentu visbiežāk veido dažādas krustojošās līnijas, rombi, trīsstūrīši, iecirtumi, apļi, actiņas, punktiņi vai to grupas.
Lai arī juvelierizstrādājumu ir atrasts ļoti daudz, darbarīku to veidošanai – nedaudz. Tie ir tīģeļi metāla kausēšanai, kausiņi tā liešanai, liešanas formiņas, knaibles, laktiņas, āmuriņi un kaltiņi.
MĀJAMATNIECĪBA
Podniecība. Šī viena no svarīgākajām saimnieciskajām nozarēm nogājusi, iespējams, visgarāko attīstības ceļu – no neolīta, kad parādījās pirmie ar rokām lipinātie podi ar smailu dibenu, līdz laikam, kad radās podnieka ripa. Ilgu laiku Lietuvā, tāpat kā citās zemēs, sievietes mālu lipināja ar rokām. Podi saimniecībā izmantoti krājumu uzglabāšanai, vārīšanai, no tiem arī ēda. Izmantošanas mērķis noteica ne tikai podu formu, bet arī to kvalitāti.
Dzelzs laikmetā keramikas izgatavošanas veids mainījās maz.
Agrajā un senākajā dzelzs laikmetā lipināja tādu pašu formu podus, kādi bija bronzas laikmetā. Šajā periodā visa keramika baltu zemēs kļuva ļoti līdzīga. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos Lietuvas un Latvijas teritorijā parādās apmestā keramika, kad salipinātā un izžuvušā poda ārpuse tiek apšļakstināta ar mālu, tāpēc virsma kļūst grumbuļaina. Podi ir dažādu izmēru, ar maz profilētām sieniņām, bez osām, visbiežāk neornamentēti, slikti apdedzināti. Mazāk atrodami podu ar līdzenu, nogludinātu virsmu. Māla masa tiek liesināta ar granīta piemaisījumiem.
Runājot par podu mērķi, jāizceļ rituālā keramika, kas tika līdzdota mirušajam kapā. Tā ir tā saucamā miniatūrā keramika, ko atrod Lietuvas piejūras kapulaukos visu dzelzs laikmetu. No 10. gadsimta Austrumlietuvas uzkalniņkapu kultūras ugunskapos atrodami arī virpoti podi.
No pieejamajiem datiem var spriest, ka vidējā dzelzs laikmetā vēl nebija podnieka amata, podus taisīja katra ģimene savām vajadzībām. 9.–11. gadsimtā novērojams, ka visu 1. gadu tūkstoti dominējušo lipināto keramiku pamazām nomaina virpotā. Šīs maiņas pazīmes atspoguļojas lipinātajos un jau apvirpotajos podos. Turklāt parādās lipinātie podi ar virpotajai keramikai raksturīgu ornamentu. Pētījumos konstatēts, ka podnieka ripa uz Lietuvu atceļoja ap 10. gadsimtu pa diviem ceļiem – Lietuvas austrumu reģionus podnieka ripa sasniedza no austrumslāviem, kas apmetās kaimiņos, rietumu reģionus – caur prūšu un jātvingu ciltīm no rietumslāviem. Atšķiras arī agrīnās virpotās keramikas forma un ornamenti. Lietuvas austrumu daļā atrodamajai keramikai raksturīgs taisnu vai viļņotu līniju raksts trauka augšējā daļā. Rietumlietuvā atrastie podi ornamentēti ar ķemmju vai aplīša formas spiedodziņiem.
Virpotā keramika – jauna ekonomiskā līmeņa rādītājs. Tā podniecību nodala no mājamatniecības kā atsevišķu amatniecības nozari. Tajā laikā rodas amatnieki, kuri virpo podus ne tikai savām vajadzībām, bet arī pārdošanai.
Neskaitot podus, no māla lipināja vārpstiņu skriemeļus, formiņas, tīģeļus un citus piederumus krāsaino metālu kausēšanai.
Kokapstrāde. Nav šaubu, ka koks tika plaši izmantots jau kopš vissenākajiem laikiem – no tā izgatavoja visus saimniecībā izmantotos darbarīkus un to daļas, taču saglabājušos koka priekšmetu ir nedaudz. Visbiežāk atrod kokapstrādes darbarīkus. Koks bija nepieciešams dzelzs darbarīku kātiem un ieroču rokturiem. Kokapstrādes darbarīki jau kopš mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem ir maz mainījušies. Galvenais darbarīks kokapstrādē bija cirvis. Neskaitot to, izmantoti arī naži, kalti, kaltiņi, platcirvji ar izliektu asmeni, grebļi, ēveles. Šie darbarīki atrasti gan apmetņu slāņos, gan atsevišķos kapos. Iespējams, tie tika likti kokgriezēju, kuriem bija jābūt katrā kopienā, kapos.
Kaula un raga apstrāde. Dažādām vajadzībām turpināja izmantot kaulus, tikai, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, jau no vidējā dzelzs laikmeta tie izmantoti daudz mazāk. No kaula darināja smalku darbarīku rokturīšus, ķemmes, lāpāmadatas, stabules. Vidējā dzelzs laikmetā no ragiem aizvien biežāk darināja dzeramos ragus.
Dzintara apstrāde. Rotu meistari un tirgotāji dzintaru cienījuši visos laikos. Lietuvas iedzīvotāji jau kopš neolīta izgatavoja dzintara izstrādājumus un rotas, ar tiem tirgojās ar ziemeļu un dienvidu kaimiņiem. Baltijas dzintara neolīta izstrādājumi atrodami Igaunijā, Novgorodas un Tveras apgabalā, Somijā un Zviedrijā.
Bronzas laikmetā baltiem par svarīgāko apmaiņas objektu pret vara sakausējumiem kļuva dzintars. Daudz dzintara izstrādājumu atrodams Vidus un Dienvidaustrumu Eiropas vara raktuvju apvidos, taču vislielāko nozīmi dzintars ieguva Romas impērijas laikos, senākajā dzelzs laikmetā. Tas bija svarīgs tirdzniecības objekts ne tikai Romas provincēs, bet arī baltu zemēs. Daudzos senākā dzelzs laikmeta pieminekļos līdzās romiešu izstrādājumiem atrodamas arī dzintara rotas. Ar dzintaru rotājās visi – vīrieši, sievietes un bērni. Lielākā daļa dzintara atrasta meiteņu un sieviešu kapos. Bieži no dzintara krellītēm vērtas virtenes, visbiežāk kopā ar emaljas un stikla krellītēm, bet dažkārt arī ar bronzas spirālēm. Nereti kapos atrodami atsevišķi dzintara amuleti, visbiežāk – vīriešu kapos, bet tie mēdz būt arī sieviešu un meiteņu kapos. Interesanti ir tas, ka šajā periodā nav atrasta neviena virtene, kas būtu veidota tikai no dzintara krellēm vien. Jo tālāk no jūras, jo mazāk dzintara atrodams senākā dzelzs laikmeta pieminekļos, taču kopš 5. gadsimta otrās puses, kad sabruka Romas impērija, dzintara kļuva vairāk visos Lietuvas pieminekļos.
Vērpšana, aušana, šūšana. Neviena ģimene nevarēja iztikt bez vērpšanas, aušanas un šūšanas. Kapos dažkārt atrodamas nelielas bijušo apģērbu atliekas. No tām var spriest, ka lina audumi bija divnīšu, vilnas virsējais apģērbs – četrnīšu. Līdz vēlā dzelzs laikmeta sākumam tie tika austi vertikālās stellēs. Krietni biežāk kapos atrodami ar šo nodarbošanos saistīti instrumenti – tās ir adatas un vārpstiņu skriemeļi, ko bieži dēvē vienkārši par vārpstiņām. Ļoti reti sastopamas šķēres. Adatas darinātas no bronzas un dzelzs, vārpstiņas – no māla, akmens, retāk – no dzintara. Māla vārpstiņas ir labi izdedzinātas, akmens – izvirpotas no mīksta smilšakmens. Tās visbiežāk ir dubulta nošķelta konusa un cilindra formas, dažkārt ornamentētas ar iedobumiem, krustotu līniju grupām, tīklveida rakstu vai paralēlu horizontālu līniju rindām. 11. gadsimta pilskalnu kultūrslāņos atrodamas arī šīfera vārpstiņas. Tie ir no senās Krievijas ievesti izstrādājumi.
Tika austi ne vien audumi, bet arī jostas. To aušanas rīki atrodami kuršu kapos. Jostas arī celoja. Dzīparus krāsoja ar augu izcelsmes krāsām, ar kurām prata iegūt zilu, sarkanu, dzeltenu un brūnganu krāsu. Apģērbu šuva arī no kažokādas un ādas. Ādu izmantoja arī siksnām, plecu siksnām, apaviem, kaujas nažu un zobenu makstīm, zirga iejūga detaļām.
TIRDZNIECĪBA
Viena no svarīgākajām senās Lietuvas sabiedrības dzīves jomām bija tirdzniecība un tirdzniecības ceļi. Tirdzniecība notikusi visos laikos, atšķīrās tikai tirdzniecības intereses. Visa akmens un bronzas laikmeta laikā galvenais tirdzniecības objekts bija izejvielas: no sākuma – krams, dzintars, bronzas laikmetā – varš, cinks, alva, bronzas ieroči un rotas, agrajā dzelzs laikmetā – dzelzs un tās izstrādājumi. Kad balti paši iemācījās iegūt dzelzi no purva rūdas, paaugstinājās cilšu dzīves līmenis, un viņu uzmanība tika pievērsta greznumlietām – sudraba, emaljas un stikla izstrādājumiem.
Akmens laikmets. Visu akmens laikmetu galvenā izejviela darbarīkiem bija krams. Lietuvā kvalitatīvas krama iegulas ir tikai dienvidu un dienvidaustrumu daļā, tāpēc tagadējās Igaunijas, Latvijas un Ziemeļlietuvas iedzīvotāji labas kvalitātes kramu atgādāja no Dienvidlietuvas un Ziemeļrietumu Baltkrievijas teritorijas. Neolīta periodā no Valdaja Austrumlatvijā un Lietuvā sāka ieplūst melnais un dzeltenais krams. Neolītā kļuva intensīvāka tirdzniecība ar dzintaru. Ziemeļu kaimiņiem sāka tirgot dzintara rotas, bet ieveda zaļā slānekļa izstrādājumus.
Agro metālu periods. Pirmais metāls, kas aptuveni 1800 gadu pirms mūsu ēras sasniedza baltu zemes, bija alvas bronza. Bronzas izstrādājumi Lietuvas teritorijā pazīstami kopš 16. gadsimta pirms mūsu ēras, taču gandrīz visi bronzas un senākā dzelzs laikmeta metāla izstrādājumi tika lieti no alvas bronzas. Bronzas sakausējumi mūsu zemēs un visā Baltijā iesakņojās senākā dzelzs laikmeta sākumā, t.i., aptuveni mūsu ērā 10.–40. gadā. Domājams, ka pirmie bronzas izstrādājumi – cirvji un rotas – atceļoja no Viduseiropas vara raktuvēm. Svarīgākais baltu apmaiņas objekts bija dzintars, kura izstrādājumi lielā skaitā atrodami Vidus un Dienvidaustrumu Eiropas vara raktuvju apvidos. Baltu metalurgi diezgan ātri iemācījās vara sakausējumus apstrādāt uz vietas, tāpēc uz baltu zemēm sāka vest vara sakausējumu stienīšus, no kuriem vietējie meistari darināja ieročus, darbarīkus un rotas – bronzas iemalu cirvjus, šaurus un garus Nortikenas tipa cirvjus, lielus šķēpa uzgaļus ar platām atkarpēm, rotadatas, deniņrotas u.c.
Ap 7. gadsimtu pirms mūsu ēras baltu zemēs parādās dzelzs izstrādājumi. Tie visi ir ievesti. Domājams, ka dzelzs izstrādājumi baltu zemes sasniedza pa tiem pašiem tirdzniecības ceļiem, pa kuriem tika pārvadāti vara sakausējumi. Senākā dzelzs laikmeta sākumā to jau vairs nevajadzēja ievest, balti sāka kausēt dzelzi no vietējās purva rūdas.
Senākais dzelzs laikmets. Šajā periodā balti sāk ievest greznumlietas un cēlmetālus. Sudrabs Lietuvas teritorijā parādās jau 1.–2. gadsimtā. Par galveno tirdzniecības partneri kļūst Romas impērija. 1.–4. gadsimtā pastāv tā saucamais Dzintara ceļš, kas savienoja Sembas pussalas baltus ar Romas impēriju. Domājams, ka pa šo ceļu tika pārvadāts ne tikai dzintars, bet arī kažokādas, ādas, medus un vasks. Apmaiņā no Romas impērijas provincēm uz baltu zemēm tika vestas bronzas, sudraba un zelta monētas, bronzas trauki, stikla glāzes, keramika, stikla un emaljas krelles, dažādas bronzas, sudraba, apzeltītas un ar emalju rotātas rotas, romiešu zobeni, kā arī sudraba un vara izejvielas.
Baltijas piekrastes iedzīvotājiem svarīgs bija arī jūras ceļš. Pa to tika uzturēti tirdzniecības sakari ar romiešu Gallijas un pie Reinas esošajām provincēm, no kurienes romiešu kuģi peldēja apkārt Jitlandes pussalai līdz Vislai, Oderai, iespējams, sasniedza arī Nemunas un Daugavas grīvas.
Tajā pašā laikā pa austrumu ceļiem, kas nāca no Prutas, Dņestras, Dienvidbugas un Dņepras upēm, tika uzturēti sakari ar Melnās jūras ziemeļu piekrastes pilsētām. Baltu ciltīm vissvarīgākais bija Dņepras ceļš. Iekšējai tirdzniecībai un apmaiņai īpaši nozīmīgas bija Nemunas, Neres, Nevēžas, Dubīsas, Jūras un Minijas upes.
Senākajā dzelzs laikmetā tirdzniecības sakari pastāvēja arī ar Dienvidskandināviju, Baltijas somugru ciltīm, kuru teritorijās uzieti Lietuvas baltu ciltīm raksturīgi izstrādājumi – kaklariņķi ar konusveidīgiem galiem, pakāpienveidīgas, apaļas ažūras saktas, rozetveida rotadatas.
Lietuvas balti uzturēja sakarus arī ar austrumos dzīvojušajām baltu ciltīm. Domājams, ka no austrumbaltu ciltīm Lietuvas iedzīvotāji pārņēma spieķadatas.
Vidējais dzelzs laikmets. Kad sabruka Romas impērija – galvenais tirdzniecības partneris, 5.–6. gadsimtā uz laiku pamira arī tirdzniecība, taču tā nepārtrūka pilnībā, mainījās tikai tirdzniecības virziens – no dienvidiem un dienvidrietumiem tas pagriezās ziemeļu un ziemeļrietumu virzienā. Šajā periodā aizsākās intensīvāka tirdzniecība ar Rietumeiropu un Skandināviju. Nemuna joprojām paliek svarīgs tirdzniecības ceļš. Pa tās lejteci uz Lietuvu atceļoja krāsainie metāli, jauna parauga ieroči, greznumlietas un citi jaunumi. Baltu galvenā eksporta prece – dzintars – sāka interesēt ģermāņu augstmaņiem.
Galvenā ievestā prece joprojām paliek krāsainie metāli – varš, cinks, alva, svins un sudrabs. Tirdzniecība un apmaiņa notiek divos virzienos – tirgojoties savā starpā un ar kaimiņiem. Savstarpējā tirdzniecība starp baltu ciltīm būtu jādēvē par apmaiņu, jo šajā periodā prece tiek mainīta pret preci, lai arī ar tālākām zemēm cilšu augstmaņi varēja norēķināties ar sudrabu, tobrīd cirkulējušo naudu vai to aizstājošiem ekvivalentiem – kažokādām un dzintaru. Apmaiņas preces bija vasks, ādas, lauksaimniecības produkcija.
Starpcilšu apmaiņā svarīgākais kļūst dzintars, jo ar to rotājās gan lietuvietes, gan latgaļu, sēļu, aukštaišu un citu cilšu sievietes. Agrākajos periodos dzintars visbiežāk izceļoja uz Romas provincēm, bet vidējā dzelzs laikmetā tas aizvien biežāk atrodams arī citu baltu cilšu sieviešu kapos. Dzintars atceļoja no kuršu zemēm, bet uz piejūras apvidu no mežainākām vietām vedas kažokādas, dzelzs sakausējumus, atsevišķas rotas, tāpēc dažkārt kapos atrodamas konkrētam apvidum neraksturīgas rotas vai ieroči.
Vairāk datu ir par tirdzniecību ar tālākām zemēm. Visus saglabājušos ievestos atradumus var iedalīt vairākās grupās – ieroči, karavīru apģērbs, dzeramie ragi un rotas. 5–6. gadsimtā īpaši aktīva bija ieroču tirdzniecība. To acīmredzot ietekmēja nemieri Viduseiropā. Vissenākie šā perioda ievestie zobeni, kas datējami ar 5. gadsimtu, atrasti Krikštoņos un Taurapilī, tā dēvētajos kunigaišu kapos. Neskaitot zobenus, ievesti tika arī umboni. Vīriešiem bija arī ievesti pieši. Tie pieskaitāmi Tīringenes meistaru darbiem. Arī visagrākie sudraba un bronzas dzeramo ragu apkalumi nav vietējo meistaru darbi, bet gan atvesti no Skandināvijas.
Visu vidējo dzelzs laikmetu pastāvīgi notikusi rotu tirdzniecība. Lielāko ievesto rotu grupu veido stikla krelles, lai arī to, salīdzinot ar senāko dzelzs laikmetu, atrasts daudz mazāk. Visas stikla krelles ir ievestas, jo baltu zemēs stikla darbnīcu nebija. Tajos laikos dominēja ieraša kreļļu virtenes vērt ne tikai no stikla krellītēm. Līdzās ievestajām stikla, emaljas krellēm tika vērtas arī uz vietas izgatavotās dzintara krelles vai bronzas spirāles. Šajā periodā visizplatītākās bija zilas stikla krelles, lai gan gadījās arī zaļganas, dzeltenīgas, retāk – sarkanas un melnas krellītes. Vismazāk kreļļu atrasts 6.–7. gadsimta kapos. Acīmredzot tajā laikā to izgatavošana senajos centros pārtrūka. Ievestas tika arī zilas stikla actiņas, ar kurām rotāja piekariņus un rotadatu galvas.
Teritorijā starp Vislu un Pasargi atrasts daudz vidējā dzelzs laikmeta sākuma depozītu ar zelta izstrādājumiem – monētām un rotām, kas attiecināmas uz skandināviem. Zināmi 7 šādi depozīti.
Perioda beigās tirdzniecībai ļoti svarīga kļūst Gotlande un Daugava, pa kuru viegli aizsniedzama Dņepra un Melnā jūra. Šajā tirdzniecībā iesaistās arī baltu ciltis, kas dzīvojušas tagadējās Lietuvas teritorijā. Lietuvas upes, īpaši Nemuna, kļuva par svarīgiem ūdens ceļiem, aktivizējās tirdzniecība ar Lietuvas mežainajiem reģioniem.
Neskaitot krāsainos metālus, uz baltu cilšu teritoriju tika vestas arī ikdienā lietojamas preces, no kurām svarīgākais varētu būt bijis sāls. Tas no Pomerānijas, Persantes ielejas pa jūru, bet vēlāk pa upēm un sauszemi sasniedza Lietuvu.
Lai arī tirdzniecība un apmaiņa vidējā dzelzs laikmetā paplašinājās, aptverot visas baltu apdzīvotās teritorijas, taču šajā periodā tirdzniecība par nodarbošanos vēl nekļuva. Nav atrodami kapi ar svariem un atsvariņiem, kas būtu datējami ar vidējo dzelzs laikmetu. Tikmēr ir zināmi šādi ģermāņu cilšu kapi.
Vēlais dzelzs laikmets. Ap 9.–11. gadsimtu par baltu cilšu tirdzniecību visvairāk informācijas sniedz arheoloģiskie atradumi – ievestie priekšmeti, sudraba sakausējumi, bronzas un sudraba izejvielas, svari un atsvariņi, kā arī numismātiskais materiāls – arābu monētas un daži Rietumeiropas denāri.
Ar vēlo dzelzs laikmetu datētu krāsainu stikla krellīšu visvairāk atrasts Rietumlietuvā, lai gan atsevišķas – arī Austrumlietuvā. No tām izceļas smalkas zilganas, zaļganas krāsas apaļas vai dubulti nošķelta konusa formas krellītes. Atsevišķas virtenes no tām nav veidotas, visvairāk tās atrastas kā atsevišķas krellītes vai iejauktas citu stikla kreļļu virtenēs. Šādas krelles atrastas arī Latvijā un slāvu apdzīvotajās teritorijās. Veiktie pētījumi rāda, ka šīs formas krāsainā stikla krelles baltu zemēs, visticamāk, nonākušas no Bizantijas vai Ēģiptes. No turienes importētas gan melnas un sarkanas, gan zelta un sudraba krāsas krelles. Visvairāk to atrasts Lietuvas rietumu daļā. Kakla virtenes vērtas arī no kauri gliemežvākiem, kas atceļoja no Maldīvu salām Indijas okeānā un kurus arābu tirgotāji izplatīja pa visu Austrumu pasauli. Baltijā tie nokļuva caur Tuvajiem Austrumiem, pa Volgu, Dņepru, Vislu un Daugavu. Domājams, ka Lietuvā kauri gliemežvāki nokļuva no Latvijas, kur tie bija īpaši izplatīti 9.–13. gadsimtā.
Vēlajā dzelzs laikmetā Lietuvas teritorijas iedzīvotāji visvairāk bronzas izejvielu ieguva no Donavas apkārtnes dienvidu apgabaliem un Rietumeiropas. Bronzu atveda stienīšu veidā, kuru forma un svars bija ļoti līdzīgi sudraba stienīšiem. Neskaitot bronzu, šajā periodā parādās ievērojami vairāk arī sudraba un apsudrabotu izstrādājumu. Austrumu Baltiju visvairāk sasniedza Rietumeiropas raktuvju sudrabs. No 1. gadu tūkstoša vidus sudrabs Lietuvā nonāca arī no skandināvu zemēm. No 8. gadsimta beigām sudrabs uz Eiropu atceļoja no arābu pasaules arābu sudraba monētās. 9. gadsimtā tās parādījās arī Baltijā. Arābu dirhami gan Baltijā, gan citās Eiropas zemēs nonāca kā sasmalcinātas monētas. Tas norāda uz to, ka tie tika izmantoti ne tikai kā nauda, bet arī kā izejviela sudraba izstrādājumu izgatavošanai.
Baltu ciltīm, kas uzturēja tirdzniecības sakarus ar Rietumiem, svarīgi starpnieki bija Skandināvijas zemes. Caur tām uz baltu zemēm preces tika pludinātas pa jūru un upēm, pārvietotas pa sauszemi. Viena no svarīgākajām precēm ar Skandināviju un citām Rietumeiropas zemēm bija ieroči. Zobeni veido visbagātīgāko ievesto izstrādājumu grupu. Tie ir augstmaņu ieroči. Zobeni uz baltu zemēm tika vesti no vairākiem izgatavošanas centriem – no Reinas apvidus un Skandināvijas. Pie Reinas tolaik atradās ievērojams zobenu izgatavošanas centrs, kurā kala zobenu asmeņus, dažkārt ar uzrakstu ULFBERHT. Šobrīd baltu zemēs atrasts ap 50 zobenu ar uzrakstiem uz asmeņiem. Domājams, ka no Reinas apvidus uz Lietuvu šie zobeni nonāca caur Gotlandes tirgotājiem. Par nākušiem no Skandināvijas un neapšaubāmi vikingu zobeniem var uzskatīt tos, kuru apdare ir skandināvu stilā – tie ir rotāti ar pītu rakstu un dzīvnieku motīviem.
Neskaitot zobenus, Lietuvā tika ievesti arī šķēpu gali. To atkarpes ir garas, šauras, bet makstis rotātas ar velves veida ornamentu. Tie datējami ar 8. gadsimta beigām – 11. gadsimta sākumu. Domājams, ka šie šķēpu gali baltu zemēs nonāca no Skandināvijas, kur tos plaši izmantoja vikingi.
Citi ievestie ieroči – platasmens kaujas cirvji ar vēdekļveida asmeņiem. Daļa no tiem bijuši vietējo meistaru kalti, noskatoties atvestos, pārņemot to formu un tehnoloģiju. Līdz šim baltu zemēs atrasts aptuveni 200 šādu cirvju. To izcelsme meklējama Skandināvijā. Tie ir vieni no galvenajiem 11.–13. gadsimta vikingu bruņojuma elementiem.
Vēlajā dzelzs laikmetā tirdzniecība bija viena no svarīgākajām ekonomiskās dzīves jomām. To rāda kapos un pilskalnos atrastie svari un atsvariņi, kas ir svarīgi svara mēru un to vienību noteikšanai. Lietuvas teritorijā tagad ir zināmi 56 svari no 25 senvietām. Gandrīz visi tie atrasti apbedīšanas pieminekļos, izņemot vēlākos, kas atrasti Viļņas Lejaspilī (Žemutinėje pilyje). Visi svari ir nelieli, salokāmi. Tie veidoti no bronzas šķērskoka, kura galos bronzas ķēdītēs vai vienkārši aukliņās piestiprināti izliekti bronzas šķīvīši. Kopā ar svariem kapos bieži atrodami arī bronzas atsvariņi (pat vairāki), lai arī daudz tos atrod arī atsevišķi. Atsvariņi sastopami biežāk par svariņiem. Lietuvā šobrīd 22 senvietās uzieti 117 atsvariņi. Tie ir no dzelzs, pārklāti ar plānu bronzas kārtiņu, lielākoties dubulta nošķelta konusa vai muciņas formas, svars svārstās no 20 līdz 40 g. Svari un atsvariņi baltu zemēs parādījās 10. gadsimtā un izplatījās 11.–12. gadsimtā. Lielākā daļa kapu ar svariem un atsvariņiem uzieti Piejūrā – pie galvenā tirdzniecības ceļa. Baltu un citu zemju svaru forma ir vienāda, atšķiras tikai to ornamenti. Pēc savdabīgajiem svaru ornamentiem var spriest, ka tie katrā zemē tikuši izgatavoti uz vietas. Svari un atsvariņi atrodami kā kapu piedevas bagātīgos kapos. Ar svariem ar atsvariņiem tika svērti dārgmetāli – sudrabs un, iespējams, bronza, kā arī monētas un sudraba sakausējumi, kuru svars bieži sakrīt ar lielāko atsvariņu svaru. Sudraba un monētu svēršanai bija jābūt radītai noteiktai svara mērīšanas sistēmai. Par to, ka šāda sistēma eksistēja, var spriest pēc svariņiem, no kuriem daļai galos ir iesistas zīmes – actiņas vai krustiņi, kuriem bija jāapzīmē noteiktas svara mērvienības. Konstatēts, ka tolaik Lietuvā dominējošā svara mērīšanas sistēma bija skandināvu sistēma. Tās pamatā bija mārka, kas dalīta ērās un ārtavās. Mārkas svars bija 204 g, ēras – 25 g, ārtavas – 8,5 g. Bet pastāvēja arī otra mērīšanas sistēma, kuras pamatā bija arābu dirhams. Tolaik tas dominēja Austrumeiropā. Tātad 10.–13. gadsimtā baltu zemju tirgotājiem bija jābūt pazīstamām Austrumu un Rietumu Eiropas svara mērīšanas sistēmām.
Informācijas avots: 2007.–2013. g. Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekts “Baltu kultūras parks” (Šauļu reģiona attīstības aģentūra).