Diez vai ir iespējams rast precīzu atbildi, kāda bijusi baltu zemju seno cilvēku garīgā dzīve... Baltiem nebija savas rakstu valodas, tāpēc arī viņi nav atstājuši savus svētos tekstus. Par baltu pasaulskatījumu, reliģiju, mitoloģiju iespējams spriest pēc samērā nelieliem aprakstiem, kaimiņvalstu hronikām, annālēm, ceļojumu piezīmēm. Nostiprinoties kristietībai, daudzas lietas no senā pasaulskatījuma, reliģijas pārtapa par tautas ticējumiem un ierašām, fragmentāri saglabājās teikās, nostāstos, pasakās, dziesmās, īsajā folklorā, mūzikā vai dejās. Trūkst datu, lai detalizēti rekonstruētu baltu garīgo dzīvi, tomēr atsevišķi tās aspekti būs izprotami arī šodienas cilvēkam...
Pirmie cilvēki, kas šeit ieradās pēc leduslaikmeta, sev līdzi atnesa arī noformējušos priekšstatu kopumu par pasauli, dzīvi, vidi, citiem vārdiem sakot, tiem bija savs pasaulskatījums. Tai cilvēku kultūrai raksturīgs bija animisms, kad centrā ir totēms – sentēvu cilts mītiskais aizbildnis. Visbiežāk par to tiek uzskatīts dzīvnieks, retāk augs vai kāda dabas parādība. Totēma dzīvnieka gaļu drīkstēja ēst tikai pēc tam, kad bija veikti sarežģīti atvainošanās rituāli. Totēms tika izvēlēts pēc noteiktām dzīvniekam piemītošajām īpašībām – spēka, ātruma, nežēlības. Par kārotāko dzīvnieku uzskatīts ziemeļbriedis, kurš deva gan gaļu, gan izejmateriālus apģērbam un darbarīkiem. Mainoties klimatam, tā vietu cilvēka mitoloģiskajā identitātē ieņēma alnis un lācis. Aizvēsturiskajā sabiedrībā cilvēki izšķīra tikai divus gadalaikus – silto un auksto. Aukstajā gadalaikā mežā valdīja alnis, bet vasarā – lācis.
Pirmatnējās sabiedrības cilvēkiem piemita mitoloģiskā pasaules uztvere. Par to, kā dzīvnieks vai augs kļuvis par totēmu, tika radīti mīti – stāstījumi, kuriem svēti tic. Līdzās ticējumiem un mitoloģijai pastāv arī rituāls. “Rituālu vada zintnieks. Viņa pienākumus var veikt arī cilts vadonis, sakoncentrējot vienās rokās gan pasaulīgo, gan garīgo varu. Mīti apgalvo, ka sabiedrībā un dabā ir jābūt noteiktai kārtībai. Tā tiek uzturēta ar periodiski atkārtojamu rituālu. <...> Zintnieks, gribēdams parādīt, kā viņš pārceļas uz svēto laiku un telpu, uzvedas neparasti – vārdus izdzied, kustas nedabiskiem soļiem u.tml. Tieši tāpēc rituālam ir mākslinieciska forma, kas tiek izteikta mūzikā, dziesmā un dejā.” (Lietuva iki Mindaugo, 2003)
Baltu pasaulskatījums bieži atspoguļo tās pašas vai līdzīgas lietuviešu, latviešu, prūšu dzīves reālijas, un zinātnieki novērojuši vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, vēl jo vairāk tāpēc, ka tam ir bijis kopīgs indoeiropeisks pamats. Tā kā zinātnieki nav pieņēmuši vienotu baltu mitoloģijas modeli, tad šajā darbā par pamatu visvairāk izmantoti G. Beresneviča, V. Vaitkeviča, N. Vēļus, R. Račūnaites, D. Senvaitītes, A. Vaicekauska, N. Laurinkienes, P. Šmita un citu pētnieku darbi.
PASAULES UN CILVĒKA IZCELSME. KOSMOGONISKAIS MĪTS
Pasaules radīšana notiek, ievērojot noteiktu secību. Daļā teiku tiek skaidrots, ka no sākuma tika radītas Debesis, bet pēc tam radās Zeme. Citur tiek skaidrots, ka Zeme tika nošķirta no ūdens, un tad sāka veidot tās reljefu. Tomēr visbiežāk teikās tiek atklāts kāds viens pasaules radīšanas elements, lai arī tikai to kopums ļauj aptvert radīšanas procesa kopējo ainu (Račiūnaitė, Senvaitytė, Vaicekauskas, 2001).
Teikās tiek atainota debesu spīdekļu rašanās. Kad visur bija tumšs, kalējs izkala sauli un iemeta to debesīs, par mēnesi netiek runāts teju nemaz. Zemes rašanās tiek skaidrota dažādi. Mēdza iztēloties, ka Zemi tur milzīga zivs, bet visapkārt ir ūdens. Citos variantos tiek vēstīts, ka Zeme ir Saules un Mēness meita. Saule gribēja gādāt par Zemi, bet Mēness tam nepiekrita un iesūdzēja Sauli tiesā. Pērkons lēma, ka Saule sargās Zemi dienā, bet Mēness un māsas zvaigznes – naktī. Tā diennakts tika sadalīta gaišajā un tumšajā laikā. Raksturīgs ir arī vēstījums par Dieva un Velna peldēšanu laiviņā un pasaules radīšanu. Dieva kā radītāja tēls teikās ir pietiekami abstrakts, gandrīz nemaz netiek detalizēts. Tiek akcentēts, ka Dievam pasauli radīt palīdzējis Velns, tikai šis savu skatienu vērsis uz cilvēkam mazāk noderīgām lietām. Vairākās teikās tiek minēts, ka pasauli radījis nevis Dievs, bet gan Pērkons. Rituāli un mutvārdu teksti atgādināja kosmogoniju. Raksturīgie simboli: pasaules koks, briedis, tilts (skat. Mitologijos enciklopedija,2, 1999; Račiūnaitė, Senvaitytė, Vaicekauskas, 2001). Ar kosmogonisko mītu ir saistīti svētku riti un veiktie rituāli. Tiek uzskatīts, ka Jaunā gada svinēšana ir saistīta ar kosmogoniskajiem priekšstatiem. “Seno laiku cilvēks kosmosu uztvēra kā dzīvu cilvēku, kurš piedzimst, attīstās un nomirst gada pēdējā dienā, lai līdz ar Jaunā gada atnākšanu atkal atdzimtu. Pati pasaules radīšana mītiskajos priekšstatos tika uztverta kā pastāvīgi atkārtojams process.” (Beresnevičius, 2004)
ANTROPOĢENĒZE
Etioloģisko teiku vēstījumi, ka cilvēks ticis salipināts no māla, teju neatšķiras no Bībeles stāsta. Iespējams, to ietekmējusi kristietība, taču nav izslēdzama versija, ka arī lietuvieši tā skaidroja cilvēka izcelsmi. Teikās ir fiksēts, ka cilvēks varējis rasties arī, Dievam nospļaujoties vai nokrītot pilienam, kamēr viņš mazgājās. Te der pievērst uzmanību tam, ka siekalas uzskatītas par Dieva substanci, kas krīt uz ūdeņiem un zemes (skat. Mitologijos enciklopedija, 2, 1999; Račiūnaitė, Senvaitytė, Vaicekauskas, 2001).
PASAULES KOKS
Cilvēks apkārtējo pasauli uztver kā vienotu veselumu. “Indoeiropiešu izcelsmes tautu pasaulskatījumā noformējusies Pasaules modeļa ass ir Pasaules koks (dēvēts arī par Kosmisko vai Dzīvības Koku). Tas ir ļoti daudznozīmīgs mītiskais simbols. Pirmkārt, tajā var saskatīt nostiprinājušos pretstatus, <...> sauktus par antinomijām. Tos pamana cilvēks, kurš sācis pētīt dabu: augstu – zemu, gaišs – tumšs, diena – nakts, vasara – ziema, silti – auksti, Saules lēkts – riets, dzīvība – nāve.” (Lietuva iki Mindaugo, 2003)
Pasaules koks savieno atsevišķas pasaules daļas vienā veselumā. Koka galotne sakrīt ar debesīm, stumbrs – ar zemi, bet saknes – ar pazemi. Koka zaros ir debesu spīdekļi, putni, ap stumbru – zvēri un cilvēki, bet pie saknēm – rāpuļi, zivis u.tml. Tā ir klasiskā Pasaules koka shēma (skat. Usačiovaitė, 1992).
“Pasaules koks – tie ir lietuviešu tradicionālie ceļmalās redzamie krucifiksi vai jumtiņstabi. Šie pieminekļi ir evolucionējuši no upurēšanas staba, kurš izsaka ideju par ceļu uz metafizisko pasauli. Tajos ir spilgti redzams sadalījums trīs daļās – kalēja kalta augšējā daļa ar debesu spīdekļu simboliem, kapela ar dieviņiem, kas gādā par visiem cilvēka darbiem un rūpēm, un apakšējā daļa, ko apņem balsti zalkša izskatā (Beresnevičius, 1992).
SVĒTVIETAS
Pirms runāt par konkrētām svētvietām – svētām vietām, der pievērst uzmanību vārda svēts un citu atvasināto vārdu nozīmēm. Tikai “baltu un slāvu valodās svēt- / švent- / swent- ir saglabājis atsauci uz svētām lietām; citās valodās minētie no ide. pirmvalodas atvasinātie vārdi nav saglabājuši atsauci uz svētumu. <...> Otra īpatnība – kristianizācijas laikā, saskaroties ar “svētuma” ekvivalentiem citās valodās, tie tika tulkoti, izmantojot nevis kalkus, bet gan pašu svēt- / švent- / swent- vārdu, un tas parāda tā īpašo tradīciju un spēku, mantotu no vissenākajiem laikiem” (Beresnevičius, 2004).
Visas baltu svētvietas tiek dēvētas par elkvietām (lietuviski – alkas, alka). Lietuvā svētvietas nosaukums ir 203, Latvijā – 69, bet Kaļiņingradas apgabalā – 7 objektiem. No Lietuvā esošajām 203 svētvietām 74 ir kalni, 52 – lauki, 32 – upes, 15 – ezeri un purvāji, 11 – meži, 10 – purvi, 9 – salas. Attiecīgi Latvijā ir 42 kalni, 17 – lauki, 1 – upe, 2 – ezeri, 1 – mežs, 5 – purvi, 1 – sala. Senās svētvietas pēc dabas objektu veidiem jau ir sadalījis Eduards Šturms. Tās aplūkotas nodaļās “Kalni”, “Meži”, “Upes”, “Ezeri”, “Lauki” un “Ciemi” (Vaitkevičius, 2003, 27. lpp.). Latviešu pētnieki svētvietas iedala šādi: kalni, ūdeņi, koki, alas, ielejas, lauki, akmeņi, akmeņu statujas (Urtāns, 1978).
Andris Grīnbergs (Grīnbergs, 2012) piedāvā šādu latviešu svētvietu iedalījumu:
Reljefa veida (kalni, ielejas u.tml.).
Klintis, alas.
Hidroloģiskie objekti jeb ūdeņi (upes, strauti, avoti, ezeri, ūdenstilpes, purvi u.tml.).
Akmeņi.
Koki, meži, birzes.
Akmens statujas.
A. Grīnbergs (Grīnbergs, 2012) pētījumā “Zemgales reģiona senās kulta vietas” detalizēti apraksta visas Latvijas svētvietas. “Mitoloģijas enciklopēdijā” (1999, t. 2) norādīts, ka “līdz pat šodienai ir saglabājušies kulta kalnu nosaukumi: Svētais, Elkus, Baznīcas kalns. <...> Centrālais kulta kalns Vidzemē ir Mujānu Zilais kalns, bet Latgalē – Sauleskalns.” Visdažādākie ir senie kulta akmeņi, no kuriem visvairāk ir pēdakmeņu. Tie tiek saistīti ar velnu.
Senajām svētvietām tradicionāli bija svarīga vieta cilvēku dzīvē – tajās tika lūgts par personīgo / ģimenes veselību un laimi, mājlopu veselību, labu ražu, aizsardzību pret Pērkonu u.tml. Der pievērst uzmanību faktam, ka daudzi uzskata, ka cilvēki bieži upurēja un veica reliģiskos rituālus konkrētam kokam, taču G. Beresnevičs apgalvo citādi: “<...> birzīs tika ierīkotas svētvietas un tajās veikti reliģiskie rituāli. T.i. pie koka mēdza ziedot, bet ziedoja nevis kokam, bet gan Pērkonam.” (Beresnevičius, 2006). Bieži svētvietas apmeklēja, arī pildot viena vai cita veida solījumu, dotu grūtā brīdī, vai tad, ja nosapņota kāda noteikta zīme / pamudinājums.
Senās svētvietas ir unikāla baltu reliģijas izpausmes forma. Svētvietu mītiskās nozīmes ir saistītas arī ar mītiskajām būtnēm, piemēram: Pērkonu, Sauli, Raganu u.tml. Nav nekādu šaubu, ka Lietuvas un kaimiņos esošo zemju svētvietu reliģiskās un sociālās funkcijas atšķiras. Svētvietas kopā ar viensētām tika veidotas konkrētā vietā, bieži pie mājām, piemēram, Pagirņiem zem dzirnavām tika ierīkoti nelieli smilšu laukumiņi. Svētvietai izvēlētas īpašas vietas, kurās aug vai tiek iestādīti koki, atrasti akmeņi, tek avoti, upītes. Tās ir vietas, kur var sakurt uguni, koncentrēties, nomierināties, domāt, vērsties pie dieviem, veikt rituālus, upurēt. Svētvietas bijušas arī ciemos, kopienās. Par to liecina šādi nosaukumi: Nemakšči pie Nemakštes meža, Šventi – Šventines mežu malā, Šventupji – Šventupes krastā u.tml. “Jāpiemin, ka kopienas locekļu savstarpējās komunikācijas formas, kurām piemīt noteikta sakrāla nokrāsa, piemēram, svētvakari (vakarēšana svētkos, laikā starp Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru), saiešanas (pēc sējas, lauku apmeklēšanas vai ražas novākšanas organizēts groziņu vakars) vai vecāko sapulces (saieti, kuros apspriesti kopienas jautājumi), tika realizētas arī pašā apdzīvotajā vieta vai norunātā vietā netālu no tās, vienā vai citā veidā noteiktā vietā.” (Vaitkevičius, 2003). Tiek uzietas arī reģionālas svētvietas. Tur esošās svētvietas saistāmas ar pieminekļiem, dzīvojamo, aizsardzības un apbedījumu vietu kompleksiem. Tiek izšķirtas arī starpreģionālās un valsts nozīmes svētvietas, kuru statuss ir nedaudz līdzīgs reģionālajām un starpreģionālajām. Taču šīs svētvietas tika veidotas centralizēti, valdniekam, viņa kalpiem vai izraudzītām personām attīstot un stiprinot valsts ideoloģiju. Šo svētvietu nozīmes ir tiešā veidā saistītas ar valsts reliģijas saturu (par to visu skat. Vaitkevičius, 2003).
Apkopojot var teikt, ka svētvietas tika veidotas, ņemot vērā kosmogoniskos tēlus, kombinējot kalna, koka, uguns un ūdens simboliku. Kulta vietu topogrāfija un simbolika tikai pierāda to, ka šīs vietas uzskatītas par Pērkona svētvietām. Tiesa, nevar noraidīt pieņēmumus, ka arī citi dievi tur tikuši godināti (skat. Mitologijos enciklopedija, 2, 1999).
BALTU RELIĢIJA UN MITOLOĢIJA. PANTEONS
Baltu reliģiju kopsakarības ir acīmredzamas, analizējot esošo informāciju par panteonu. Kā jau tika minēts, tā kā nav zinātnieku pieņemta vienota baltu mitoloģijas modeļa, tad šajā darbā par pamatu galvenokārt ņemti G. Beresneviča, N. Vēļus, N. Laurinkienes, R. Balša, P. Šmita, B. Meisteres un citu pētnieku darbi, īsi iztirzājot izvēlētos baltu mitoloģijas aspektus.
Augstākais debesu Dievs (liet. Dievas, pr. Deywis, Deyws) dēvēts tajos pašos vārdos, kā panteona centrālais dievs Pērkons (liet. Perkūnas, pr. Percunis). Tomēr latviešu Dievs nav ieguvis tik daudz Dieva iezīmju kā lietuviešu vai prūšu.
Oficiālais prūšu panteons veido triādi: “<...> Patuls, Pērkons, Patrimps”; kosmoloģiskajā skatījumā – pazemes (zemes?), atmosfēras, auglības dievi, sociālajā – zintnieku, karaspēka, zemkopju dievi. Prūšu panteons ir ļoti racionāls, viss ir sakārtots tik rūpīgi, it kā pie tā būtu strādājis kāds pirmatnējais franču mitologa Dimezila piekritējs. Tas ir darbībai gatavs mehānisms. Patuls – zintnieku, maģiskās suverenitātes dievs, tiek likts panteona priekšgalā (atcerēsimies – tam atbilstošais lietuviešu Teļavelis ir tikai trešais). Tas atbilst zintnieku kārtas vadošajam stāvoklim Prūsijā. Otrais (un triādē centrālais) Pērkons ieņem panteonā to pašu vietu, ko kosmoloģijā – viņš valda pār atmosfēru un ir karotāju dievs. Trešais, Patrimps, ir auglības aizbildnis – tas ir zemkopju un lopkopju suverēns.” (Beresnevičius, 2001; Toporov, 2000) Var pieminēt, ka prūšiem, kā atzīst zinātnieki, sieviešu dzimtes dievību nav vispār.
Lietuviešu panteons izkārtojies līdzīgi: Andajus / Nunadievis, Pērkūns / Divirikss, Teļavelis. Jāuzsver, ka prūšu dievi ceļas no pazemes augšup uz Pērkonu, bet lietuviešu panteonā ir pretēji – no Andajus, t.i. no debesīm, laižas lejup, uz pazemi, kur valda Teļavelis. Pēc tā var izdarīt pieņēmumus par lietuviešu un prūšu atšķirīgo pasaules redzējumu.
Latviešiem svarīgākā dievība ir Debesu tēvs, no matriarhāta latvieši ir mantojuši Zemes māti, kas bija visas zemes, īpaši auglības, simbols. Ar laiku Zemes māte palikusi tikai par veļu pasaules aizbildni. Latvieši tic arī trim likteņa dievietēm – Laimai, Dēklai un Kārtai. No Laimas ir atkarīgs cilvēka, viņa mājlopu un mantas liktenis. Līdzīgas funkcijas piemīt arī Mārai. No dabas spēkiem latvieši godināja Pērkonu (Butkus, 1990).
Runājot par lietuviešu dieviem, jāpievērš uzmanība tam, ka svarīgākie dievi pat vienā un tajā pašā kontekstā var tikt nosaukti dažādi. Piemēram, lietuviešu dieviete vienā avotā tiek dēvēta par Medeinu, citā – par Žvorūnu, taču zinātnieki ir vienisprātis, ka tā ir tā pati dieviete. Dievu divvārdība (vai daudzvārdība) skaidrojama dažādi. Pirmkārt, varēja būt tā, ka dieviem patiešām bija vairāki vārdi, kuros tie tika saukti atkarībā no dažādiem apstākļiem. Divvārdība varēja rasties arī sadalījuma pa reģioniem dēļ, kur dieviem varēja būt tā saucamie vietējie un izloksnes vārdi. Taču, visticamāk, tā notika tabuizācijas dēļ, ka dieva vārdu drīkstēja izrunāt tikai īpašos gadījumos vai vispār nedrīkstēja izrunāt – aiz cieņas vai aiz bailēm to piesaukt. Tas izskaidrotu, kāpēc lietuviešu folklorā ir tik daudz dažādu dievu vārdu, piemēram, Velinam, Perkūnam utt. (plašāk par to Mitologijos enciklopedija, 2, 1999; Račiūnaitė, Senvaitytė, Vaicekauskas, 2001).
Ir vērts pievērst uzmanību dievu uzskaitījumiem agrīnajos avotos. Tā Ipatija hronikā pie 1252. gadā atzīmēta datuma nosaukti Nunadievis, Teļavelis, Divirikss, Zaķu dievs un Medeina; tālāk (pie 1258. gada) minēts Andajus un Divirikss. J. Malalas hronikā (pie 1261. gada) uzskaitīti šādi dievi: Andajus, Perkūns, Žvorūna, Teļavelis. Būtībā zinātnieki ir vienojušies, ka Andajum un Nunadievim, kas visur minēts kā pirmais, bija jābūt lietuviešu augstākajam dievam – debesu Dievam, Perkūns ir tas pats Divirikss, Teļavelis – Velnam tuvs dievs, bet Žvorūna sakrita ar Medeinu (sal. Beresnevičius, 2004). Augstākie dievi visbiežāk saistāmi ar debesīm, debesu gaismu. Taču vārdu dievs nevar uzskatīt par pareizo vienas sakrālas būtnes apzīmējumu, jo tā var tikt dēvēta jebkura vīriešu dzimtes dievība (sal. Perkūns, Mēness, Vējš utt.). Tas pats jāsaka arī par vārdu dieviete – sieviešu dzimtes dievības nosaukumu. Dažādos avotos atrodami teonīmi, kuros varēja tikt dēvēts lietuviešu un prūšu augstākais dievs: Andajus, Nunadievis, Teļavelis, Ukapirms, Prakorims, Auxtheias Vissagistis, Praamžjus (plašāk par dieviem Balsys, 2006; Račiūnaitė, Senvaitytė, Vaicekauskas, 2001).
DIEVS
Augstākā persona baltu panteonā – Dievs. Baltu debesu Dievs ir saglabājis ne mazums seno indoeiropiešu īpašību – tas dzīvo debesīs, ir radījis pasauli, ieviesis tajā taisnības principu, noteicis morāles un tikumības normas. Jāatzīst, ka debesu Dievs ir “sākotnējais visuma eksistenciālās kārtības un dzīves normu radītājs un to pieskatītājs, kurš pēc nopelniem soda un apbalvo, viņa vārdā tiek zvērēts, izlīgts miers, vēlēta labklājība, gausība, veselība, lūgts apturēt zagļus, pasargāt no slimībām un plēsīgiem zvēriem mājlopus, laukus” (Balsys, 2006). Tagad viņš dzīvo debesīs, kur valda mūžīga vasara, kur ziemo putni. Dievs uz pasauli dodas reti, visbiežāk pieklauvē pie durvīm kā vecītis ar sirmu bārdu, gribēdams pārbaudīt, vai cilvēki nav aizmirsuši viņa radītās morāles un taisnīguma normas (plašāk skat. Lietuva iki Mindaugo, 2003). Dievs folklorā tiek atainots sadzīviskā vidē, kas atkārto parasto cilvēku ikdienas dzīves reālijas – viņš kurina krāsni, notriepj seju, iet pie cilvēkiem, ciemojas, lūdz naktsmājas u.tml. Citiem vārdiem sakot, uzvedas kā visparastākais padzīvojušais cilvēks; tā tiek mēģināts tuvināties zemniekiem saprotamai videi. Tomēr vecītis dievs ir neparasti varens. Dievam mazgājoties, viens piliens nokrita uz zemes, un radās cilvēks. Dievam aizķeras kāja aiz akmens, un no tā laika akmeņi vairs neaug. Dievs apmeklē cilvēkus – tos, kas viņu skaisti uzņēmuši, apdāvina, tos, kas atstūmuši, – soda, pārvēršot par cūkām, suņiem, zosīm (sal. Beresnevičius, 2001).
Prūšu panteonā nav atbilsmes Andajum, lai arī 16. gadsimtā prūšu dievu sarakstos ir minēts pirmais dievs Okopirms. “Okopirms no darbojošās panteona izstumts tā spēcīgo deus otiosus iezīmju dēļ; ja pirmais dievs, Dievs-radītājs, pasauli ir pametis, tā kultam patiešām nav taustāmas jēgas. Prūši te parādās kā reliģiskie racionālisti. Lietuviešu gadījumā Andajus / Nunadievis paliek tajā vietā, kas tam pienākas.” (Beresnevičius, 2001).
Latviešu Debesu tēvs (liet. Dangaus tėvas) atainojams gandrīz analoģiski kā lietuviešu. Tas ir vecs, labsirdīgs, baltā vai zaļā tērpies vīrs, kuram ir priekšzīmīga saimniecība. Pasakās viņš staigā pie cilvēkiem kā ubags – labos apdāvina, bet sliktos soda (sal. Butkus, 1990).
PERKŪNS
Perkūns – tas ir svarīgākais lietuviešu dievs. Perkūns saukts dažādos vārdos (Dundulis, Grjaustinis, Tarškulis u.c.), jo attiecībā uz viņa vārdu darbojās noteikts tabu. Viņa raksturīgais apzīmējums – Dievaitis. Lai arī debesu Dievs nomināli ir augstākā persona, tomēr Perkūns ir panteona centrālā figūra. Galvenās svētnīcas, svētvietas Lietuvā celtas Perkūnam vai arī tas vienkārši ir centrālā figūra, kas saistāma ar uguni un tā dēvēto “uguns kultu”. Perkūns folklorā tiek atainots kareivīgs, straujš, bruņots, pastāvīgi cīnās ar Velnu un ļaunajiem gariem. To bieži iztēlojās kā bargu vīru ar sarkanu bārdu, kurš ir bruņojies ar zibeņiem un cirvjiem, brauc ar āžu pajūga ratiem, kuru riteņu dārdoņa tad arī rada pērkona dārdus. Perkūns ir gaisa aizbildnis, dzīvo starp debesīm un zemi, mākoņos, valda pār pērkonu un zibeņiem. Šādi Perkūns tiek iekļauts pasaules radīšanas centrā un kļūst par atmosfēras aizbildni. Jāuzsver, ka Dievs attiecīgi tiek saistīts ar debesīm, bet Velns – ar zemi, pazemi, ūdeņiem. Perkūns gādā arī par auglību, tāpēc, kad tas pavasarī pirmo reizi nograndis, sāk dīgt zāle, atgūstas visa daba. Vēl viena Perkūna funkcija – taisnīguma uzraudzīšana. Viņš ne tikai vajā Velnu, bet arī sargā Dieva nolikto kārtību (plašāk skat. Beresnevičius, 2001; Račiūnaitė, Senvaitytė, Vaicekauskas, 2001).
G. Beresnevičs (2004) nosauc un iztirzā vairākas Dieva un Perkūna attiecību variācijas. Tiek apgalvots, ka Dievs un Perkūns ir hierarhijas ziņā tuvi vai pat līdzvērtīgi. Perkūns, kā ļoti varens, Dievam tuvs, reiz varēja valdīt pār pasauli un tā pacelties līdz panteona centram. Perkūns tiek uztverts arī kā Dieva kalps (sal. “Pērkons – Dieva kalps, bet Velns – tā ienaidnieks”). No tā izriet, ka Perkūns ir Dieva radīts (sal. “Perkūnu Dievs radīja, lai tas velniem miera nedotu”). Perkūns – Dieva paņemts debesīs. Šis diezgan biežais motīvs rāda, ka Dievs Perkūnu pasauca uz debesīm velnus ķert. Citiem vārdiem sakot, Perkūns uzskatāms par Dieva sabiedroto, uzticamu partneri. Uzskatīts arī, ka Perkūns varētu būt Dieva dēls. Runājot par Perkūnu, bieži tiek lietots vārdu savienojums Perkūns Dievaitis vai vienkārši Dievaitis. Tomēr par Dievaiti, visticamāk, būtu jādēvē Dieva dēls, tāpēc šim tēlam lieliski der Perkūna izcelsmes tabuizācija (Beresnevičius, 2004).
Latviešu Pērkons veic lietuviešu Perkūnam ļoti līdzīgas funkcijas. Latviešu Pērkona pamatfunkcija – veicināt auglību. Svarīga ir vētra kā dabas parādība, kas vairāk vai mazāk saistīta ar visām Pērkona funkcijām. Tiesa, latviešu Pērkonam ir ģimene – sieva, 5 dēli, meita, tiek minēta pat vedekla. Tie visi palīdz tēvam Pērkonam rūpēties par auglību. “Domājams, ka Pērkona ģimene radās, poētiski diferencējot vētras izpausmes un balstoties uz līdzībām ar Dieva dēliem un Saules meitām – seno indoeiropiešu izcelsmes būtnēm ar iespējamām paralēlēm lietuviešu, grieķu, indiešu mitoloģijā.” (Meisterė, 1995). Arī latviešu Pērkons, tāpat kā lietuviešu, vajā Velnu. Pērkona un Velna sadursmes ir sens motīvs, kas atrodams daudzu tautu mītos. Latviešu Pērkons veic svarīgus darbus cilvēka fiziskās un morālās labklājības nodrošināšanai. Te jāpiemin, ka Pērkons rūpējas par cilvēka veselību, bieži Pērkons tiek saukts palīgā, lai sodītu kungu – izmantotāju, Pērkons var nospert negodīgus cilvēkus – meļus, skauģus, zagļus. Nereti Pērkons tiek saprasts un redzēts kā kristīgā Dieva vēlmju izpildītājs. Holēriskā temperamenta dēļ debesu kalējs uzskatīts arī par dusmu un nesaskaņu izraisītāju (par šo visu skat. Meisterė, 1995; Butkus, 1990).
VELINS (VELNS)
Lietuviešu Velins ir saistīts ar mājlopiem, mirušajiem, pazemi, zem zemes apslēptu mantu, kā arī maģiju, zintniekiem un pārvēršanos. Lietuviešu folkloras velns teikās kopā ar Dievu rada pasauli. Dieva radīto velns cenšas sagrozīt un sabojāt, ko viņam daļēji arī izdodas izdarīt. Ar velna iejaukšanos skaidrojamas visas sliktās, nepieklājīgās un neērtās lietas uz zemes. Dievs rada cilvēkam noderīgus dzīvniekus, Velins – kaitējošus, nekam nederīgus (Vėlius, 1987).
Parasti velna dzīvesvieta ir saistīta ar zemām, mitrām vietām, purviem, ezeriem, lai gan viņu iespējams ieraudzīt arī mežā. No otras puses, velns var parādīties arī gaisā, lidot, tad tas tiek identificēts kā viesulis un vētra. Teikās velns tiek saistīts ar akmeņiem (viņš tos nes, sēj), noteiktiem kokiem (bērzu, egli), kā arī ar koka apakšējo daļu, dobumu, celmu. Velns bieži ir saistīts ar mājlopiem, īpaši zirgiem, vēršiem un govīm. Jāpievērš uzmanība tam, ka tas var pārvērsties par jebkuru dzīvnieku. Velinu bieži var satikt arī kopā ar sievietēm. Ciema jauniešu sarīkojumos vai kāzās viņš dancina meitas, kuras tam ļoti interesē. Bieži vien velns parādās arī cilvēka nāves brīdī, sagrābj viņa dvēseli. Ne velti velns, kristietības ietekmē, tiek dēvēts par elles valdnieku. Velns pārvalda gan dzīvības, gan nāves funkcijas, mitoloģijā tas ir starpnieks (par to visu skat. Beresnevičius, 2001).
Dieva un Velina attiecības folklorā ir gana komplicētas. Dieva un Velina opozīcija ir neapšaubāma, taču Dievs šajā opozīcijā ir pasīvs, viņš velnu nevajā. G. Beresnevičs (2004) izdala 3 Dieva un Velina attiecību versijas: Dievs un Velins – brāļi, Velins – Dieva palīgs, Velins – Dieva ienaidnieks. Pirmā versija ir visinteresantākā. Teikās minēts, ka Velins uzskatīts par vecāku nekā Dievs, tātad Dievs un Velins ir brāļi, abi dievi, neraugoties uz pastāvīgo konfliktu, satiek labi. Otrā versija tiek pamatota ar to, ka Dieva un Velina konflikts cēlies no pašiem pirmsākumiem, t.i., priekšrocībām pasaules radīšanā, bet mitoloģiskajā tagadnē tas attīstījies par Perkūna un Velina konfliktu. Tomēr Dievs un Velins tiešā konfliktā nenonāk – tas norāda uz to radniecisko tuvumu (Beresnevičius, 2004).
G. Beresnevičs (2004) iztirzā Perkūna un Velina attiecību peripetijas. Dievu nesaskaņu izcelsme un rezultāts – pastāvīga cīņa. Šai cīņai ir kosmogoniskās, pirmatnējās cīņas pazīmes. “Pamatoti var apgalvot, ka Perkūna un Velna cīņa, nesaskaņas ir ļoti senas, radušās jau pasaules radīšanas laikos, tiesa, nav skaidrs, vai tās ir pilnībā pirmatnējas, vai radušās, lai arī kosmogoniskajā, tomēr laikā. Perkūns un Velns ir opozicionāls pāris, bet mitoloģiskais opozicionārisms ne obligāti tiek realizēts cīņā, tas var būt arī slēpts un neaktualizēts.” (Beresnevičius, 2004).
Arī Latvijā no gariem par cilvēku ienaidnieku un ļaundari uzskatāms Velns. Nereti latviešu pasakās Velns nepārstāv ļaunā principu. Cīņā ar Dievu viņš nedara neko sliktu, tikmēr Dievs to pastāvīgi viltīgi piemāna. Gan lietuviešu pasakās, gan mitoloģijā šādi motīvi nav fiksēti. Latviešiem Velnam ir vēl arī cits vārds – Jods. “Jods esot cēlies no lietuviešu vārda juodas (latv. melns), jo melna krāsa kristiešu simbolikā nozīmē tumsu un ļaunumu, bet arī pats Velns dēvēts par “melno vīru” (der schwarze Mann). Tomēr arī igauņu juudas un somu juutas apzīmē velnu. Igauņu juudas vēl arī ir ziemeļblāzmas dievība, tāpat kā latviešiem. <...> Jods varētu būt aizvēsturiskos laikos pārņemts vārds Jūda, sajaucies ar “melno vīru” un daļēji t.s. tautas etimoloģijas dēļ saistīts ar lietuviešu vārdu juodas.” (Šmits, 2004) No citiem Velna nosaukumiem zināmi vēl arī Jupis, Nīkšķis un Pūķis. Pūķi iespējams uzaudzināt, iegūt, tas parādās kaķa, čūskas, peles, krupja un atsevišķu putnu veidolā. Nošaut pūķi var tikai ar sudraba vai zelta lodi (skat. Šmits, 2004).
Prūšu Patuls (Patols) atbilst lietuviešu Velnam, viņš ir pazemes un nāves dievs. Patuls tiek attēlots kā padzīvojis vīrs ar garu, sirmu bārdu, nāvīgi bāls, galvu ietinis baltā audeklā. Patuls visbiežāk tiek nosaukts kā pirmais triādes dievs vai galvenais prūšu dievs (Beresnevičius, 2001). Der pievērst uzmanību tam, ka baltā krāsa – prūšu dieva Patula krāsa. Baltā krāsa piedien mirušo pasaulei, taču baltiem tā vispār bija viņsaules iezīme (skat. Beresnevičius, 2009). R. Balsis (2006), citēdams S. Grunavu, apgalvo, ka “Patuls (Patollo) bija galvenais Bruteņa piekritēju dievs. Tas bija šaušalīgs nakts dievs, kurš spokojies mājās, īpaši pie dižciltīgajiem. Pirmkārt, tas trakoja, ja kāds neklausīja krīva rīkojumiem, un gāja baidīt naktīs, kamēr pārbaidīja tik ļoti, ka cilvēks nomira. <...> Viņš bija mirušo dievs. Ja kāds mira, bet palicēji skopojās ar upuriem dieviem un veltēm vaidelošiem, tad viņš nāca uz mirušā mājām un spokojās naktī.” (Balsys, 2006).
Prūšu Patuls un Patrimps veido opozicionālo pāri. Patrimps ir prūšu auglības, tekošu ūdeņu un visādas veiksmes dievs. Viņš visbiežāk tiek atainots kā jauneklis bez bārdas (pretēji Patulam – padzīvojušam vīram ar garu, sirmu bārdu), priecīgs labības dievs ar vārpu vainagu. Patrimps bieži tiek dēvēts par veiksmes dievu (Beresnevičius, 2001). R. Balsis apgalvo, ka Patrimps “lēma laimi kaujā un arī citās lietās. Ja kādam bija Patrimps jāpagodina, tad vajadzēja, lai vaidelotis trīs dienas gavētu un uz plikas zemes gulētu, bet vispirms jādedzina vīraks uz tādas uguns, kas ar vasku tiek kurināta” (Balsys, 2006).
DIEVU DZĪVESBIEDRES PROBLĒMA
Zinātniskajā literatūrā uzmanība tiek pievērsta tam, ka lietuviešu mitoloģijā visiem 3 dieviem – Dievam, Perkūnam un Velnam – nav pāra. “Tas pirmajā acu uzmetienā šokē, jo pāris var nebūt vienam, diviem dieviem, bet te – mums izsekojamajam lietuviešu pasaulskatījuma dievu pamata trijniekam in corpore nav dzīvesbiedru. Tas nav tāpat vien. Tā nav nejaušība – trīs nejaušības jau ir likumsakarība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie dievi nav vecpuiši, neprecējušies, neauglīgi. Aiz viņu bezsievības slēpjas kādi stāsti un intrigas, tiesa, – ļoti tālu fonā. Un viņus trīs nevajadzētu saukt par vecpuišiem vai sievu neapņēmušiem – viņi vienkārši ir bezsieviešu.” (Mitologijos enciklopedija, 2, 1999).
Dieva dzīvesbiedres problēma. Etioloģiskajās un mitoloģiskajās teikās Dievam nav dzīvesbiedres. Cilvēkus apmeklē, viņus māca un soda viens pats, pasauli radīja viens pats, tiesa, ar Velna palīdzību. “Varētu domāt, ka tas tā ir tāpēc, ka Dievs iemieso pašu pirmsākuma principu, viņš ir visu sākumu sākums un nekāda cita sākuma viņam līdzās nevar būt.” (Beresnevičius, 2004). Tiesa, teikā, kurā Jaunava Marija jautā Dievam, no kurienes radies Pērkons, tiešas un skaidras atbildes nebija, tikai dīvaina atteikšanās atbildēt. “Visticamāk, te arī saskaramies ar kaut kādu sublimētu dievu dzīves noslēpumu vai vienkārši – ar kristietības ietekmi, kas Dieva Andajus dzīvesbiedri izslēdza.” (Beresnevičius, 2004).
Perkūna dzīvesbiedres problēma. Tādas pašas problēmas paliek arī Perkūna gadījumā. Tiesa, folklorā nav nosaukta skaidra dzīvesbiedre, bet dažkārt Perkūnu dēvē par atraitni, reizēm ir nojaušams, ka viņa sievu Velns ir saplosījis vai nolaupījis, tiek minēti vairāki Perkūna bērni, ģimene, tomēr nereti Perkūns tiek saistīts ar laumu: “Laumas tēlā var atrast uz zemi izraidītās kādreizējās Perkūna dzīvesbiedres iezīmes, laumas pēdas vēl aizvien atrodamas gan debesīs (atmosfērā), gan uz zemes; laumas un Perkūna tēli savijas nelaimīgu kāzu atainojumā.” (Mitologijos enciklopedija, 2, 1999) Saskatāma saikne starp Perkūnu un Zemi. Tiešā tekstā par to netiek runāts, tomēr šādi momenti ir atrodami: “Pavasarī, kad pirmoreiz nodārd pērkons, drīz augs zāle, jo tiek sapurināta zeme. Šķiet, te saskatāms seksuālu attiecību analogs, vēl jo vairāk tāpēc, ka slāvi zibeni identificēja kā Pērkontēva fallu, lietu – kā tā auglīgo sēklu, kas krīt no augšas.” (Beresnevičius, 2004).
Arī Velna dzīvesbiedres jautājums nav pilnībā skaidrs. Jau minēts, ka Velns bieži tiek novērots meiteņu kompānijās. Dažkārt meita apprec Velnu, citreiz tiek nolaupīta, bet tas tikai pierāda to, ka īstas dzīvesbiedres viņam nav. No mītiskajām būtnēm par Velnam vistuvāko uzskatāma lauma. Viņu raksturi ir līdzīgi, abi dara līdzīgus darbus, lai arī ir sadalījuši vīrišķās un sievišķās jomas.
Rezumējot var apgalvot, ka “gan Perkūnam, gan Velnam ir mīlas attiecības ar laumu, tikai tās nebeidzas laimīgi. Dieva mīlas attiecības ir stipri tabuizētas, sublimētas, un dievietes vārdu atrast nevaram, bet nešķistu neticami, ja tā būtu Zeme vai Žemīna. Jāpiebilst, ka nevar izslēgt arī Laumu. Tomēr pavisam skaidri redzam, ka visi trīs dievi bija precējušies / bija mēģinājuši precēties, vai mīlēja, bet tagad, t.i., mītiskajā tagadnē, šajā brīdī, ir neprecējušies un dzīvo vieni.” (Beresnevičius, 2004).
Uzmanība jāpievērš tam, ka ne latviešu, ne prūšu avotos jautājums par dievu dzīvesbiedrēm netiek uzdots.
Informācijas avots: 2007.–2013. g. Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekts “Baltu kultūras parks” (Šauļu reģiona attīstības aģentūra).