Vēstures rakstu avotos baltu cilšu pieminēšana sākas salīdzinoši vēlu – tikai 9.–11. gs. Tiek nošķirti rietumbalti un austrumbalti. Rietumbaltiem pieder prūši, jātvingi, kurši, austrumbaltiem – lietuvieši, aukštaiši, žemaiši, zemgaļi, sēļi un latgaļi. Liela daļa baltu cilšu ir izzudušas. Līdz mūsu dienām saglabājušās tikai lietuviešu (galvenokārt lietuviešu, aukštaišu, žemaišu pēcteči) un latviešu (latgaļu pēcteči) tautas un to valodas. Atsevišķi pētnieki vēl piemin austrumgalindus, kas veidojuši baltu “salu” slāvu ielenkumā un dzīvojuši starp Volgu un Oku, agri tikuši asimilēti. Rietumgalindi − bijusī prūšu cilts − izzuda 13. gs.
LIETUVIEŠI
Pirmo reizi Lietuvas vārds minēts 11. gs. sākumā vācu vēstures avotos – Kvedlinburgas annālēs, aprakstot notikumu, kad Lietuvas pierobežā tika nogalināts arhibīskaps un ordeņa brālis Brunons. Tāpat kā citas baltu ciltis, lietuvieši tai laikā, kad tos sāk pieminēt vēstures avotos, vienotu valsti vēl nebija izveidojuši – minētas tikai atsevišķas zemes. Vienu no šīm zemēm sauca par Lietuvu. Lielākie tā laika lietuviešu apdzīvoto zemju apgabali, kuros ietilpa mazākas zemes, bija Aukštaiši un Žemaiši. Aukštaišu un Žemaišu vārdā tolaik tika saukti nevis valodas dialekti, bet Lietuvas daļas. Aukštaiši – Lietuvas austrumu, Žemaiši – Lietuvas rietumu daļa, par atskaites punktu ņemot Nevēžu un Nemunu. Žemaiši aizņēma lielāku teritoriju par tagadējo Lietuvu, Aukštaišu zemes atradās tālāk uz austrumiem, to kodolu veidoja Viļņas – Ašmenas (tagadējā Baltkrievijā) apkaime. Pašlaik aukštaiši apdzīvo aptuveni trīs reizes lielāku Lietuvas teritoriju par žemaišiem.
Žemaišu vārds vēstures avotos atrodams 13. gs. sākumā, runājot par Lietuvas kunigaišu līgumu ar Volīniju, kur pieminēti arī žemaišu kunigaiši Erdvils un Vīkints. Aukštaišu vārds avotos parādās ievērojami vēlāk – pašās 13. gs. beigās, Dusburgas Pētera hronikā, kurā stāstīts par lietuviešu zemēm Nevēžas upes kreisajā krastā.
Lietuviešu valoda citu baltu valodu vidū ieņem starpstāvokli – salīdzinot ar mirušo prūšu valodu, tajā ir radušies atsevišķi jauninājumi, bet, salīdzinot ar latviešu valdu, tā ir saglabājusi daudz senatnīgu iezīmju. Lietuviešu valoda, arhaiskākā no dzīvajām indoeiropiešu valodām, saglabājusi daudz indoeiropiešu pirmvalodas iezīmju, tā ir vienīgā dzīvā valoda, kuru var paskaidrot, tieši balstoties indoeiropiešu formulu sistēmā.
No seniskām iezīmēm, kuras saglabājusi lietuviešu valoda, var minēt šādas: brīvs uzsvars – vārdiem var būt uzsvērta jebkura zilbe (mama, rašyti, mokytojas), divas garo zilbju intonācijas (šóka: šõkis), dialektos vēl ir dzīvs divskaitlis (mudu eisiva, du vilku, dvi seseri), nekatrā dzimte (gražu, šviesu) u.c.
Aukštaišu dialekts ir seniskāks, uz tā pamata 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā izveidojās lietuviešu literārā valoda. Žemaišu dialekts ir modernāks, tajā ir vairāk dažādu skaņu, uzsvara un intonāciju lietojuma inovāciju. Vairums senatnīgo lietuviešu skaņu un daļēji arī formu žemaišu dialektā izmainījušies vairāk, vairāk attālinājušies no senā prototipa.
Pirmā nodrukātā grāmata lietuviešu valodā ir Martīna Mažvīda “Katekizmusa prasti žadei”, iespiesta Karaļaučos 1547. gadā, uzrakstīta dienvidžemaišu dialektā ar atsevišķiem aukštaišu valodas elementiem. Ar roku rakstīti ieraksti lietuviešu valodā atrodami arī agrāk, jau 16. gs. sākumā. Tie rakstīti aukštaišu dialektā.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000.
AUKŠTAIŠI
Lietuviešu un aukštaišu cilts nosaukumus glabā Lietuvas valsts un lielākā lietuviešu dialekta nosaukums.
Aukštaišu teritorijā skaņu izruna atšķiras. Tāpēc pēc diftongisko savienojumu am, an, em, en un patskaņu ą, ę izrunas aukštaišu dialekts tiek iedalīts izloksnēs. Ir trīs aukštaišu dialekta izloksnes: rietumaukštaišu, dienvidaukštaišu un austrumaukštaišu. Dienvidaukštaišu izloksni sīkāk neiedala. Rietumaukštaišu izloksne dalās divās daļās. Uz dienvidu daļas pamata 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā izveidojās lietuviešu literārā valoda. Pati lielākā ir austrumaukštaišu izloksne, kuru veido 6 izlokšņu variācijas.
Rietumaukštaiši diftongiskos savienojumus am, an, em, en un patskaņus ą, ę saglabā neizmainītus. Dienvidaukštaiši diftongiskos savienojumus am, an, em, en saglabā neizmainītus, bet sašaurina patskaņus ą, ę un izrunā tos ī, ū. Austrumaukštaiši arī diftongiskos savienojumus am, an, em, en un nazālos patskaņus ą, ę sašaurina. Lielākā daļa no viņiem izrunā um, un, im, in, ū, ī. Austrumaukštaišu izloksnes ziemeļu izloksnes variācijās šo skaņu izruna variē.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene
Sagatavots pēc : Bacevičiūtė R. ir kt. Lietuvių kalbos tarmių chrestomatija, Vilnius: Lietuvių kalbos instituto leidykla, 2004; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000.
ŽEMAIŠI
Žemaišu cilts bija aizsākums tagadējiem žemaišiem, kad senās žemaišu ciltis, pārceļoties uz kuršu, zemgaļu u. c. krusta karu novājinātu cilšu teritorijām, asimilēja vietējās ciltis. Ar laiku daļa no šīm ciltīm pārņēma ne tikai žemaišu valodu, bet arī nosaukumu.
No valodas aspekta žemaišu apdzīvotā platība nav viendabīga. No aukštaišu valodas tā atšķiras ar divskaņu ie, uo izrunu. Šos divskaņus žemaiši izrunā trejādi. Pēc tā tiek iedalīti trīs izloksnēs: dienvidu, ziemeļu un rietumu, kas, izņemot rietumu, tālāk tiek sadalītas vēl divos izlokšņu variantos. Dienvidu žemaišiem divskaņu ie, uo vietā ir skaņas, kas tuvas ū, ī. Ziemeļu žemaiši ie, uo izrunā ẹi, ọu, bet nelielā rietumu žemaišu izloksnē to izrunā ė, o. Katrā no šīm izloksnēm joprojām ir daudz dažādu skaņu pārmaiņu, kas to atšķir no lietuviešu literārās valodas un citiem dialektiem, tāpēc daži valodnieki sliecas žemaišu dialektu saukt par žemaišu valodu.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Bacevičiūtė R. ir kt. Lietuvių kalbos tarmių chrestomatija, Vilnius: Lietuvių kalbos instituto leidykla, 2004; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000; Pabrėža J. Žemaičių kalba ir rašyba, Šiauliai: 2017.
LATGAĻI
Latgaļi – baltu cilts, kas dzīvojusi tagadējās Latvijas ziemeļaustrumu daļā. Viduslaikos tā sajaucās ar līvu, sēļu, zemgaļu un kuršu ciltīm. Latgaļi veidoja galveno topošās latviešu tautas daļu.
Šī baltu cilts vēstures avotos saukta divos vārdos – par latgaļiem un letiem. Divos vārdos dēvēta arī viņu zeme. Latgales vārds pirmo reizi minēts krievu hronikās 12. gadsimta sākumā. 13. gadsimta sākumā latgaļi, cenšoties izvairīties no lietuviešu iebrukumiem, padevās vāciešiem un kļuva par Livonijas daļu. Kopš 16. gadsimta latgaļu vārds vēstures avotos vairs netiek minēts.
Mūsdienu latviešu valodā ir 3 dialekti – vidus dialekts , lībiskais, augšzemnieku, kā arī vairākas izlokšņu grupas. Vidus dialektā runā Latvijas centrālajā un dienvidrietumu daļā, augšzemnieku – austrumu daļā, lībiskajā – ziemeļrietumu daļā. Literārās valodas pamatu veido vidus dialekts.
Bijušajā senās Latgales teritorijā tagad runā divos latviešu valodas dialektos – augšzemnieku un vidus dialektā. Augšzemnieku dialektam piemīt dažādas iezīmes, kas to atšķir no citiem latviešu valodas dialektiem un literārās valodas.
Mūsdienu latviešu valoda izveidojās, senajiem latgaļiem (lielākā cilts, kas tolaik dzīvoja tagadējā Latvijas teritorijā) asimilējot somugru izcelsmes līvus un saplūstot ar daļu baltu cilšu – sēļiem (ap 13.–14. gs.), zemgaļiem (ap 15. gs.) un kuršiem (ap 16. gs.). Latviešu valoda šajā teritorijā galīgi nostiprinājās 16.–17. gadsimta sākumā.
Salīdzinot prūšu, lietuviešu un latviešu valodas, ir redzams, ka latviešu valoda visvairāk attālinājusies no sākotnējās baltu pirmvalodas, tajās radies visvairāk jauninājumu. No tādiem jauninājumiem jāpiemin: fiksēts uzsvars vārda pirmajā zilbē, trīs intonācijas (līdzīgi kā žemaišu dialektā), netiek lietoti diftongiskie savienojumi an, en, in, un, ir pazuduši īsie galotņu patskaņi, izņemot u, netiek lietota nekatrā dzimte, ir sakritušas atsevišķu locījumu formas u.c.
Pirmie latviešu valodas rakstu pieminekļi parādās 16. gadsimtā, pirmā grāmata iespiesta Viļņā 1585. gadā. Tā ir Pētera Kanīzija Mazā Katehisma tulkojums. Tas rakstīts latviešu vidus dialektā.
Pašreizējais Latvijas etnogrāfiskais novads – Latgale – sāka veidoties 17. gadsimtā, bet 20. gadsimtā tiek atdzīvināts, un no jauna sākts lietot Latgales vārds. Tikai tagad šā novada iedzīvotājus sauc par latgaliešiem, lai atšķirtu no senajiem latgaļiem.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000; Visuotinė lietuvių enciklopedija, XI , Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2007; Cibuļs J., Leikuma L. Vasals! Latgaliešu valodas mācīšana, Rīga: N.I.M.S., 2003.
ZEMGAĻI
Zemgaļu vārds pirmo reizi minēts skandināvu vēstures avotos. 13. gadsimta Rīdes annālēs (Rīdes klostera dāņu hronikā) minēts, ka dāņu emigranti ap 870. gadu pievienoja sev Prūsiju, Žemaitiju un karēļu zemi. Tiek uzskatīts, ka zemgaļu valoda izzuda 15. gadsimta beigās.
Nekādi zemgaļu sentautas valodas rakstu pieminekļi nav saglabājušies, tāpēc vienīgais veids, kā uzzināt faktus par zemgaļu valodu, ir balstīties uz īpašvārdiem – vietvārdiem un personvārdiem, kas sastopami dažādos vēstures avotos vai patlaban sastopami bijušajā zemgaļu apdzīvotajā teritorijā. Nedaudz par šīs valodas īpatnībām var uzzināt arī no tagad tās teritorijā runātajiem dialektiem. Zemgaļi izrunāja līdzskaņus s, z, kur lietuviešiem šodien ir š, ž: Mussa, Swete, Sagare, Zeymel, bet c, dz – vietā k, g. Arī mūsdienās bijušajā zemgaļu apdzīvotajā teritorijā, īpaši ap Žagari, Skaistgiri, Gruzdžiem, sastopams jaukts līdzskaņu š, ž, č, dž un s, z, c, dz lietojums: pradze, krūmš, lažda, gadās arī tuvas upju nosaukumu formas Lietuvā un Latvijā: Šeševe / Sesēve, Švėtė / Svēte. Bijušo zemgaļu teritorijā novērojama interesanta fonētiska parādība – anaptikse, kad pēc līdzskaņiem r, l tiek izrunāts papildu patskanis – darėbs (darbas), darėžs (daržas), kalɛts (kaltas), zirags (zirgs), galads (galds). Zemgaļu valodā bieži sastopamas izskaņas -uvė, -ene, par to liecina personvārdi un hidronīmi (ūdeņu nosaukumi) Lietuvā un Latvijā: Raktuvė, Salduvė, Vircuve, Upene, Sparnene, Dubelene.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000.
JĀTVINGI
Pirmo reizi jātvingu vārds minēts krievu avotos 10. gadsimtā, garā uz Bizantiju norīkoto Kijevas Krievzemes sūtņu sarakstā 945. gadā. Jātvingu apdzīvotās teritorijas parasti tika dēvētas par “jātvingu zemi”. Vēstures avotos jātvingiem dažkārt pieskaita arī sūdviešus, Dainavas iedzīvotājus. 13. gadsimta beigās jātvingus (vai šā reģiona cilšu apvienības) paverdzināja Vācu ordenis.
Mūsdienās neviens nešaubās, ka jātvingi runāja vienā no baltu valodām vai dialektiem, taču nekādi jātvingu valodas rakstu avoti nav saglabājušies. Lai kaut ko konkrētāk uzzinātu par jātvingu valodu, var balstīties tikai uz īpašvārdiem – vietvārdiem vai personvārdiem, kas atrodami dažādos vēstures avotos vai tagad sastopami bijušajā jātvingu apdzīvotajā teritorijā. Nedaudz par šīs valodas iezīmēm var uzzināt arī no tagad tās kādreizējā teritorijā runātā dialekta. Piemēram, jātvingu valodā tika lietots senais diftongs ei, kas lietuviešu valodā visbiežāk tiek aizstāts ar jaunāko variantu ie. Par to liecina šādi vietvārdi: Deivoniškiai, Leipalingis, Veisiejai, Seinai. Jātvingi lietoja līdzskaņus s, z, kur lietuviešiem mūsdienās ir š, ž: Zervyna (upe)., Berznykas. Arī mūsdienās attiecīgajā teritorijā, īpaši Kabeļu apkaimē, joprojām ir sastopami šo līdzskaņu lietošanas vai jauktas lietošanas gadījumi: as, sakalys, zmogus, zasis. Jātvingu valodā bieži lietota izskaņa -ingė, -ingis, tā sastopama šā novada personvārdos un hidronīmos: Apsingė, Kačingė, Sausvingis (ezers). Bieži tika lietota un joprojām tiek lietota uzsvērta galotne -us: Alytus, Niedus, Lajus, Gystus u.c. Tiek uzskatīts, ka ir saglabājušies arī jātvingu valodas vārdi: Garbingiai, Stabingis, Penta, Sasnava.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000.
KURŠI
Pirmo reizi kuršu vārds minēts vācu rakstu avotos 9. gadsimtā, kur rakstīts, ka tālu no zviedriem ir kāda cilts, ko sauc par kuršiem. Nav zināms precīzs kuršu izzušanas laiks – Lietuvā kurši vairs netiek pieminēti 16. gadsimtā, bet Latvijā – 17. gadsimtā. Kuršu kāpas iedzīvotāji, kurus dažkārt dēvē par kuršiem, nav seno kuršu pēcteči. Tie ir ienācēji, kas ap 16. gadsimtu ieradās no Latvijas, sauca sevi par kuršiniekiem un runāja latviešu valodā, lai gan paralēli lietoja arī lietuviešu un vācu valodu.
Par to, kas bija kurši, ir diskutēts daudz un ilgi. Visbeidzot, 20. gadsimta sākumā, latviešu valodnieks J. Endzelīns pēc rūpīgas valodas faktu analīzes pierādīja, ka kurši bija baltu cilts.
Nekādi kuršu valodas pieminekļi nav saglabājušies, izņemot tēvreizi Simona Grūnava Prūsijas hronikā (16. gs.), kas, domājams, rakstīta vai nu kuršu valodā ar latviešu valodas piejaukumiem, vai senatnīgā latviešu valodā ar kuršu valodas piejaukumiem. Pēc dažādos avotos minētiem personvārdiem, kā arī pēc bijušajā kuršu apdzīvotajā teritorijā lietotajiem personvārdiem var secināt, ka kuršu valoda bija tuvāka prūšu valodai, taču tā bija pārņēmusi arī citu baltu cilšu (zemgaļu, lietuviešu, žemaišu) valodas iezīmes.
Lai kaut ko konkrētāk uzzinātu par kuršu valodu, var balstīties tikai uz īpašvārdiem – vietvārdiem vai personvārdiem, kas atrodami dažādos vēstures avotos vai tagad sastopami bijušajā kuršu apdzīvotajā teritorijā. Nedaudz par šīs valodas īpatnībām var uzzināt arī no tagad tās teritorijā runātajiem dialektiem. Kuršu valoda no lietuviešu valodas visvairāk atšķīrās ar divskaņa ei lietošanu lietuviešu divskaņa ie vietā: Leipaičiai, Leita (upe). Kurši lietoja līdzskaņus s, z,, kur lietuviešiem mūsdienās ir š, ž: Telse (Telšiai), Vesete (Viešetė), Sate (Šatės), č, dž – k, g vietā. Arī šodien kuršu apdzīvotajā teritorijā vēl sastopams šo līdzskaņu paralēls lietojums: silkas / šilkas, plekšnė / plekšnė, skrabalas / škrabalas, čiobrinti / kioblinti, čiupelis / kiupelis. Kuršu valodā bieži tika izmantota izskaņa -alė, -elė, -ilė: Kretingalė, Šilalė, Žemalė, krūmalis, daržalis. Bieži bija arī priedēkļi ab-, em-: Ablinga. Ir saglabājušies arī kuršu valodas vārdi: cyrulis, kūlis, pylė, pūrai.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000.
SĒĻI
No visām baltu ciltīm sēļu vārds vēstures avotos parādās visvēlāk – tikai 13. gadsimtā Indriķa Livonijas hronikā, kur minēts, ka nozīmīgākais sēļu politiskais un militārais centrs bijusi Sēlpils. Tiek uzskatīts, ka sēļi izzuda (pārlietuviskojās vai pārlatviskojās) agrāk par visām citām baltu ciltīm – apmēram 14. gadsimta vidū.
Par sēļu sentautas valodu nav saglabājušies nekādi rakstu pieminekļi, tāpēc vienīgais veids, kā uzzināt faktus par sēļu valodu, ir balstīties uz īpašvārdiem – vietvārdiem un personvārdiem, kas sastopami dažādos vēstures avotos vai tagad atrodas bijušajā sēļu apdzīvotajā teritorijā. Nedaudz par šīs valodas īpatnībām var uzzināt arī no tagad tās teritorijā runātajiem dialektiem. Sēļi lietoja līdzskaņus s, z,, kur lietuviešiem mūsdienās ir š, ž: Swentoppe, Vesinte, c, dz – k, g vietā. Arī mūsdienās sēļu apdzīvotajā teritorijā visai bieži sastopami vārdi, kas sākas ar z, č: zliaukti, zaukti, zerleta, zelmuo, Zarasai, čeida, čiaukė, čivilis. Tie uzskatīts, ka tie saglabājušies no sēļu valodas.
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000.
PRŪŠI
Pirmo reizi prūšu vārds minēts 9. gadsimta vācu vēstures avotos, kur tiek runāts par prūšu zemēm un to teritoriju. Prūšu zemes bijušas vairākas. Zinātnieki joprojām nav vienisprātis par to skaitu.
Prūšu valoda izzuda 18. gadsimtā, tomēr ir saglabājušies prūšu valodas rakstu avoti, kas sniedz daudz skaidrāku priekšstatu par prūšu valodu, salīdzinot ar citām izzudušajām baltu sentautu vai cilšu valodām.
Senākais ir ar roku rakstīts, īss humoristisks tekstiņš prūšu valodā, kas varētu būt tapis apmēram 14. gadsimta vidū. Tomēr nozīmīgākie prūšu valodas pieminekļi, kas datējami ar 15. un 16. gadsimtu, ir divas vārdnīcas rokrakstā un trīs drukāti katehismi. Vērtīgākais un apjomīgākais no tiem (54 lappuses teksta prūšu valodā) ir Lutera Mazais katehisms jeb Enchiridions, kas uzrakstīts Sembas dialektā un iespiests Karaļaučos 1561. gadā.
Prūšu valoda ir ievērojami senatnīgāka par lietuviešu un latviešu valodu, lai gan fonētiski, gramatiski un leksiski ir tām tuva.
Nozīmīgākās prūšu valodas iezīmes ir šādas: brīvs uzsvars, kas var būt dažādās vārda zilbēs (kā lietuviešu valodā), saglabāts senais divskanis ei (deiwas, deiws, preicalas), senais garais patskanis ā, ko lietuvieši ir aizstājuši ar o (stānintei: stovint), tāpat kā latviešu valodā, prūšu valodā ir s, z, kur lietuvieši saglabājuši senākus līdzskaņus š, ž (suns, assis, sirgis), visur tiek izmantoti diftongiskie savienojumi an, en, in, un (rancko, naktin), tiek lietota lietvārdu nekatrā dzimte (meddo, alu, assaran) u.c. Ir daudz vienas saknes vārdu ar lietuviešu un latviešu valodu, bet ir arī daudz tādu gadījumu, kad sakrīt tikai prūšu un latviešu vai tikai prūšu un lietuviešu valodas vārdi (salme: salmi, klupstis: klupstis). Prūšiem bija kopīgi vārdi gan ar slāviem, gan ar ģermāņiem (assanis: osень, wirds: wort).
Prof., hum. zin. dr. Genovaite Kačuškiene (Genovaitė Kačiuškienė)
Sagatavots pēc : Kabelka J. Baltų filologijos įvadas, Vilnius: Mokslas, 1982; Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija, II, Vilnius: Mokslas, 1987; Dini P.U. Baltų kalbos, Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2000; Mažiulis V. Prūsų kalbos istorinė gramatika, Vilnius: Vilniaus universiteto leidykla, 2004 .