AUKŠTAIŠI
Areāls
Aukštaišu cilts veidojās 5. gs. Viduslietuvas līdzeno kapulauku areālā. Reģions pēc apbedīšanas tradīcijām atšķīrās jau kopš pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem. Šeit mirušos apbedīja bedrēs – līdzenos kapulaukos, nevis uzkalniņkapos. Senā aukštaišu cilts teritorija bija daudz mazāka par to, ko tagad uzskatām par Aukštaitiju.
Aukštaišu cilts pirmsākumi tiek saistīti ar mūsu ēras pirmo gadsimtu migrāciju no jūras piekrastes uz austrumu reģioniem. Jaunie ieceļotāji no rietumiem pakāpeniski sajaucās ar nedaudzajiem vietējiem iedzīvotājiem, jau 5. gadsimtā izveidoja atšķirīgu kultūru – aukštaišus. Viņi pakāpeniski virzījās uz ziemeļiem gar Nevēžu un tās pietekām, tad pagriezās uz austrumiem – Šventojas upes augšteci. Augštaišu areāls aptvēra teritoriju abpus Nemunas upei starp Šešupes ieteku un Neres ieteku dienvidos. Tālāk viņu zemes pletās no Dubīsas līdz Šventojas ietekai, aptvēra visu Nevēžas upes baseinu, bet ziemeļrietumos – arī Šušves baseinu. Ziemeļu robeža atradās uz ziemeļiem no Panevēžas, rietumos vijās starp Panevēžu un Šauļiem, bet austrumu robeža nesasniedza Anīkščus, uz dienvidrietumiem pagriezās caur Ukmerģi, Jonavu un Kauņu. Rietumos aukštaiši šaurā posmā robežojās ar skalvjiem, ziemeļrietumos kaimiņi bija žemaiši, ziemeļaustrumos – sēļi un lietuvieši, bet dienvidos viņu zemes savienojās ar jātvingu zemēm.
Aukštaišu areāls ir līdzenumu un zemieņu novads. Tikai rietumu un austrumu malas nedaudz paaugstinās Žemaitijas un Aukštaitijas augstienēs. Lielākās aukštaišu upes – Nemuna no Kauņas līdz Šešupes ietekai un Nevēža, kura šķērso novadu no ziemeļiem uz dienvidiem. Lielākā daļa aukštaišu pilskalnu atrodas abos Nemunas krastos, Neres labajā krastā, nedaudz mazāk – starp Dubīsu un Nevēžu, bet ziemeļu daļā to ir ļoti maz. Tomēr apbedījumu pieminekļi liecina, ka novads tika apdzīvots vienmērīgi. Pilskalni aizsardzībai tika ierīkoti augstos upju krastos, bet lielākā daļa novada iedzīvotāju dzīvoja nenostiprinātās apmetnēs un zemnieku ciemos. Zemkopība bija galvenā aukštaišu nodarbošanās, taču arī amatniecība un tirdzniecība bija ļoti svarīga, īpaši apvidos pie Nemunas upes. Par to liecina liels ievestu greznumpriekšmetu daudzums šajā novadā, kas datējams jau ar agro dzelzs laikmetu (1.–4. gs.). Pa aukštaišu areālu gāja tautu staigāšanas perioda migrācijas un karagājienu maršruti. Mūsdienu Ķēdaiņu apkaimē atrasts sievietes kaps, kurā mirusī apglabāta ar huņņu bultu, kas iestrēgusi gūžas locītavā, atrasts arī huņņu apģērba āķis, kā arī ģermāņu cilts – franku – sieviešu kapos sastopams piekariņš – ratiņš. Huņņi, kas bija nogalinājuši sievieti, aukštaišu zemē bija ieradušies paši, bet priekšmeti varēja būt arī kara trofejas vai ievesti priekšmeti.
Pirmo reizi aukštaišus piemin Vācu ordeņa hronists Dusburgas Pēteris 13. gs. beigās. Kopš tā laika aukštaišu un Aukštaitijas jēdziens ir būtiski mainījies. Tiek uzskatīts, ka aukštaiši pirmie no visām baltu ciltīm, apvienojoties ar lietuviešiem, izveidoja spēcīgu cilšu savienību, kas aptvēra plašu teritoriju. Aukštaišu un lietuviešu ciltis izveidoja lietuviešu tautas kodolu. Vieni deva vārdu visai valstij, bet otri – visai valsts austrumu daļai.
Apbedīšana
5.–6. gs. aukštaiši ievēroja senās apbedīšanas tradīcijas, apglabājot mirušos dažāda lieluma dobēs zemē. Kapulauka teritorijā kapi izvietoti nekārtīgi, starp tiem ir lielas atstarpes. Daļa mirušo tika apglabāti dēļu zārkos, kam blakus abās pusēs novietoti 2–3 akmeņi. Ir gadījumi, kad blakus zārkam atrod akmens bruģi, citur bedres mala nostiprināta ar māla joslu. Mirušos apglabāja guļus uz muguras, vīriešus ar galvu uz rietumiem, sievietes – uz austrumiem, tomēr šie virzieni nav stingri ievēroti. Gadās, ka vienā kapā ir apglabāti vairāki mirušie.
Mirušo dedzināšanas paraža Aukštaitijā izplatījās agri, jau ap 5. gadsimtu. Paši senākie ugunskapi parādījās areāla dienvidrietumu daļā, tāpēc tiek uzskatīts, ka aukštaiši šo paražu pārņēma no prūšu ciltīm, visticamāk, no nadruviešiem. 5.–6. gs. sadedzinātus mirušos apglabāja starp skeletkapiem. 5.–7. gs. mirušo dedzināšanas tradīcija izplatījās tālāk uz ziemeļiem un austrumiem. Abas paražas līdzās pastāvēja vairākus gadsimtus, bet 10. un 12. gs. pārsvarā valda mirušo sadedzināšanas tradīcija.
Kamēr aukštaiši tika apglabāti nesadedzināti, viņu kapos bija bagātīgas kapa piedevas. Arheologiem ir labi pazīstami to veidi un kārtība, kādā tās tika liktas kapos. Ugunskapos kapa piedevu ir mazāk, tās visbiežāk ir sadedzinātas, tāpēc par aukštaišu dzīvesveidu vēlākajos gadsimtos zināms mazāk. Ugunskapi ir ļoti dažādi. Dažās vietās tiem izraktas tādas pašas kapa bedres, kādas raka nesadedzinātajiem, bet ugunskura vietā savāktie tīrie kauliņi un sadedzināto kapa piedevu fragmenti sabērti kaudzītē bedres dibenā kopā ar nededzināto kapa piedevu daļu. Dominē apaļi kapi ar bļodas formas dibenu, kuru diametrs ir līdz pus metram. Šādās bedrēs iebēra ugunskura pelnus kopā ar kauliem vai tikai kaulus. Dažreiz virsū tika salikti akmeņi. Sadedzinātās kapa piedevas ir lietas, kas būtu obligāti jāņem līdzi uz viņpasauli, bet tam virsū noliktās kapa piedevas būtu uzskatāmas par dāvanām. Tomēr ir viena apbedīšanas iezīme, kuru mirušo dedzināšana nav mainījusi – zirgu apglabāšana karavīru kapos. Dažreiz jātnieks tika apglabāts kopā ar vairākiem zirgiem – līdz pat 8. Un vēl – zirgu segli un citas zirglietas bija ļoti dažādas un ļoti greznas, bagātīgi rotātas ar sudrabu.
Aukštaiši ievēroja noteiktu kapa piedevu likšanas kārtību. Visbiežākais darba rīks, kas atrodams vīriešu kapos, ir šaurasmens cirvis, kas novietots pie kājām, retāk – pie jostasvietas vai pleca. Senākos kapos cirvis bija uzmavas tipa, bet vēlākajos kapos – pieta cirvis. Vēl tika likts nazis – piestiprināts pie siksnas vai jostas labajā pusē. Aukštaišu iezīme ir tā, ka naži ir atrodami gandrīz tikai vīriešu kapos. Dažreiz vīrietim pie galvas likts arī sirpis vai šķiltavas. Ļoti reti, acīmredzot galdniekam, kapā likts slīmests – kokapstrādes darbarīks. Pie vidukļa nereti atrodama galoda, bet pie kājām – greblis. Aukštaiši gandrīz nekad vīriešiem kapā nelika šķēpus, retos gadījumos likts viens šķēps pie sāniem; arī tad – tikai senākajos apbedījumos. Tas viņus atšķir no citām baltu ciltīm. Toties kaujas nazis pie sāna noguldīts ļoti bieži. Pieši atrodami reti, tie ar ādas siksniņām bija piestiprināti abiem zābakiem, bet biežāk nolikti mirušajam jātniekam pie galvas. Zemgaļiem un žemaišiem bija pa vienam piesim, bet aukštaišiem – vienmēr pa diviem. Rotu vīriešu kapos nav daudz – tie ir kaklariņķi, saktas, dažkārt rotadata vai aproce, dzintara krellīte. Dažkārt īpaši dārgas rotas, piemēram, ievestas apzeltītas sudraba saktas lika zem mirušā ķermeņa, acīmredzot baidījās no kapu aplaupītājiem. Aukštaiši bija slaveni ar grezniem, ar sudrabu apkaltiem dzeramajiem ragiem, kuri kapā tika likti galvenokārt pie kājām, reizēm pie jostasvietas vai galvas. Apkalumu rotājums un simbolika liecina, ka tie varētu būt bijuši rituāliem izmantojamie ragi.
Īpaša aukštaišu kapulauku iezīme ir zirgu kapi. Dažkārt tie tika apglabāti vienā bedrē ar jātniekiem, bet reizēm – atsevišķās bedrēs. Gadās karavīru ugunskapi, kuriem blakus apglabāts nesadedzināts zirgs. Zirgi tika apglabāti ar iemauktiem un laužņiem starp zobiem. Zirgiem uz galvām reizēm atrodamas ādas maisu atliekas. Arheologi uzskata, ka zirga upurēšana bija viena no apbedīšanas rituāla daļām. Zirgs tika nogalināts tieši pirms tā aprakšanas.
Sieviešu kapos ir ļoti maz darbarīku, tikai vārpstu skriemeļi, sirpji un īleni. Darbarīkus kapā galvenokārt novietoja pie galvas, tomēr pastāvīgas vietas tiem nav. Vārpstu skriemeļi parasti izgatavoti no smilšakmens, retāk no māla. Unikāls vārpstas skriemelis atrasts Plinkaigaļa kapulaukā netālu no Panevēžas – tas ir bronzas rituāls Saules ratu ritentiņš ar spieķiem, kas izmantots kā vārpstas vēzrats. Tas tika atrasts ar koka kātiņa atliekām. Ritentiņš neapšaubāmi atvests no tālām Eiropas zemēm. Aukštaišu sirpjiem smailais gals visbiežāk bija uzliekts uz augšu. Ar īleniem reizēm sasprauda audumu, kurā ietina mirušo, ja tas tika glabāts bez zārka. Reizēm aukštaišu sieviešu kapā atrod arī dzelzs kapli, bet pie kreisā ceļgala – māla krūzīti.
Apģērbs
Aukštaišu apģērbu pazīstam tikai līdz tam laikam, kad viņi mirušos sāka sadedzināt. Skeletkapos apģērba apdares detaļas un rotas atrodas savās vietās, no tā var secināt par apģērba sastāvdaļām, kā arī apģērba un piedurkņu garumu, auduma materiālu un aušanas tehniku. No ugunskapa mums ir tikai rotaslietu komplekts. Līdz šim ir veiktas vairākas aukštaišu apģērba rekonstrukcijas, uz kurām šeit arī balstīsimies. Pēc kāda diezgan bagāta kapa konstatēts, ka aukštaišu vīrieši valkāja linu kreklus ar garām piedurknēm, saspraustus ar vienu vai vairākām dažādām stopsaktām, sajoztus ar ādas siksnu. Pie siksnas piekarināts dzeramais rags un kaujas nazis. Garas lina vai vilnas bikses vīrieši ielika garstulmu ādas zābakos ar mīkstiem stulmiem, kuri zem ceļiem bija sasieti ar ādas siksniņām, kam bija bronzas sprādzes. Aukštaiši bija labi jātnieki, pie zābakiem tie sprādzēja piešus. Uz kakla valkāja kaklariņķus, uz vienas rokas – aproces, dažkārt arī vairākas, viņiem patika arī gredzeni. Karavīra bruņojumu veidoja kaujas nazis un cirvis, ļoti reti – šķēps. Par aukštaišu vīriešu galvassegām ticamu ziņu nav.
Aukštaišu sieviešu apģērbs, visticamāk, bija līdzīgs citu baltu cilšu sieviešu apģērbam – lina krekls, viens vai divi svārki, villaine vai lakats. Rekonstruējot sievietes apģērbu pēc viena kapa atradumu komplekta, tam būtu jāpievieno ādas zābaki un vainags, kas darināts no divām rindām spirāļu un ķēdītēm. Šķērsām mirušās iegurnim gulēja 14 stikla krellītes, iespējams, ka tās bija piešūtas villaines galam. Sieviete, visticamāk, bija apjozta ar jostu, kurai labajā pusē bija piekarināts īlens. Mirušās rotu komplekts – ļoti grezns. Viņai ap kaklu bija divi kaklariņķi ar karotes veida galu un četru kārtu virtene no stikla krellītēm. Vēl viena – alvas piekariņu virtene – bija ļoti sairusi. Labajā krūšu pusē tika atrasta stopsakta ar garu kājiņu, kas iespējams, tika izmantota, lai saspraustu villaini. Uz labās rokas bija 5, bet uz kreisās – 3 lentveida aproces. Aukštaišu sievietes krūtis rotāja ar kombinētu rotu – saktu ar rotadatu, kas savienotas ar ķēdīti. Tāpat kā žemaites un zemgaļu sievietes, arī aukštaites uz galvas lika vainagus ar sadalošām plāksnītēm, taču atšķirībā no iepriekšminēto cilšu sievietēm kreklus vai villaines sasprauda ar dažādām saktām, tai skaitā arī pakavsaktām, nevis rotadatām.
ŽEMAIŠI
Areāls
Uz rietumiem no aukštaišiem, teritorijā starp Dubīsu un Šušvu austrumos, Jūras upi un Varduvu rietumos, Ventas vidusteci ziemeļos un netālu no Nemunas, nesasniedzot tagadējo Tauraģi un Jurbarku dienvidos, ap 5. gs. atdalījās žemaišu cilts. Tiesa, arheologi joprojām strīdas par cilts areāla robežām, daži žemaišiem piedēvē arī zemes, kas sniedzas gandrīz līdz mūsdienu Panevēžai un Pakrojai. Austrumu un dienvidu žemaišu kaimiņi bija aukštaiši, ziemeļu – zemgaļi, rietumu un dienvidrietumu kaimiņi – kurši un skalvji.
Žemaišu zeme aizņem gandrīz visu Žemaitijas augstieni, tikai areāla nomalēs atrodas plaši līdzenumi. Reģiona rietumu malā līkumo Jūras upe ar daudzām pietekām, Venta ietek Baltijas jūrā, netālu no austrumu nomales Dubīsa ietek Nemunā, bet ziemeļos uz austrumiem plūst Mūsas dienvidu tecējums. Žemaiši, tāpat kā kurši, izveidojās agrāk šeit pastāvējušās Lietuvas un Latvijas uzkalniņkapu kultūras teritorijā. Etnisko konsolidāciju pavadīja arī garīgās kultūras transformācija un apbedīšanas paražu maiņa. Žemaiši ir viena no nedaudzajām baltu ciltīm, kas no pirmsākumiem palikusi gandrīz tajā pašā teritorijā, apvienojusies spēcīgā politiskā savienībā, saglabājusi etnisko un politisko neatkarību Lietuvas Dižkunigaitijā, izveidojusi savdabīgu dialektu ar vairākām izloksnēm. Daļa žemaišu joprojām neuzskata sevi par lietuviešiem. Žemaišu zemēs augsne ir auglīga, bet senie meži bija drūmi un necaurejami, tie gadsimtiem ilgi aizsargāja žemaišu cilti.
Žemaišu kalnainās zemes nosētas ar pilskalniem. Lielākā daļa no tiem atrodas pie galvenajām reģiona upēm – Dubīsas, Ventas, Jūras – un pašā areāla vidū. Šeit arī koncentrējās cilts lielākais spēks, veidojās ekonomiskie un politiskie centri. No 12. gadsimta žemaišu zemes paplašinājās kuršu un zemgaļu virzienā. Žemaišu kultūra nebija viendabīga, atšķirības noteica citu cilšu tuvums areāla malās. Ziemeļu žemaiši juta zemgaļu ietekmi, dienvidrietumu žemaiši bija ciešā kontaktā ar kuršiem, bet dienvidaustrumu žemaišus spēcīgi ietekmēja aukštaiši.
Vēstures avotos žemaiši parādījās vēlu, tikai 13. gadsimtā, Lietuvas valsts tapšanas laikmetā, kad sīvi pretojās Mindaugam un pirmo reizi tika pieminēti Galīcijas-Volīnijas hronikā. Vēlāk, kad vieni paši mēģināja cīnīties ar Zobenbrāļu un Vācu ordeni, tika minēti arī šo ordeņu annālēs un dokumentos. Žemaiši nepadevās bruņinieku ordeņiem pat tad, kad Lietuvas valdnieki no viņiem atteicās politisku iemeslu dēļ vai varbūt tāpēc, ka bija pārliecināti, ka žemaiši noturēsies.
Apbedīšana
Apbedīšanas paražas žemaišu cilts vēsturē mainījušās vairākkārt. Perioda sākumā, 5.–6. gadsimtā, žemaiši pameta vecos uzkalniņkapus un mirušos sāka apbedīt līdzenos kapulaukos bedrēs. Diezgan vēlu, 10. gadsimtā, žemaišus sasniedza mirušo dedzināšanas paraža, bet 11. gs. tā sāka dominēt. Dažus gadsimtus vēlāk, kad jau izplatījās kristietība, žemaiši atkal atgriezās pie mirušo apglabāšanas kapa bedrēs. Žemaišu kapulauki ir diezgan labi izpētīti, tāpēc viņu kultūru arheologi samērā labi pārzina.
Kad vairs neveidoja uzkalniņkapus, žemaiši mirušos kādu laiku apglabāja tajās pašās vietās, veco uzkalniņkapu malās vai pat izraka jaunus kapus savos uzkalniņkapos, katra dzimta pie savējiem. Kapa bedres tika raktas atsevišķi un neveidoja kārtīgas rindas, starp kapiem tika atstātas lielas atstarpes – varbūt tas varētu būt uzkalniņkapu rituāla relikts? Kapu bedres tika raktas garas (līdz 2,2–2,6 m garas), dziļas (līdz 1,4 m dziļas) un mirušos noguldīja uz muguras bedres dibenā. Dažreiz bedrēs tika likti akmeņi, dažos tie veidoja gluži vai vainagu. Apbedīja grebtos zārkos, reizēm mirušos tikai ietina audumā, kas bija sastiprināts ar dzelzs rotadatu. Žemaišiem bija ierasts vīriešus un sievietes kapā guldīt pretējos virzienos, lai gan ne vienmēr šī paraža tika ievērota. Mirušie tika apglabāti pa vienam, tomēr atrasta arī sieviete grebtā zārkā ar audumā ietītām un jostu apsietām sadedzināta zīdaiņa mirstīgajām atliekām uz labā elkoņa. 8. un 9. gs. kapu bedres tika izraktas kompaktāk, kārtīgākās rindās. Iespējams, ka lielāka iedzīvotāju skaita un plašāku kopienu dēļ vecās kapu vietas mazāk tika aizmirstas. No 11. gs., kad nostiprinājās paraža mirušos sadedzināt, sadedzinātās mirstīgās atliekas bēra cilvēka augumam piemērotā zārkā. Tikai pēc kāda laika sāka rakt nelielu ovālu bedrīti, kurā ielika sadegušās mirstīgās atliekas, ietītas audumā un saspraustas ar saktu, kurai vēl piesieta dzintara krellīte.
Žemaišu kapa piedevas neatšķīrās no tām, kuras agrāk novietoja blakus mirušā ķermenim. Jāuzsver, ka kapa piedevas kapā liktas atšķirīgi. Daudzi mirušie tika apglabāti tikai ar dzelzs rotadatu, nazi, īlenu, reizēm dzintara krellīti. Tie bija cilts nabadzīgāko locekļu, iespējams, ka pat nebrīvo cilvēku kapi. Tomēr daudzos kapos kapa piedevu ir daudz, daži kapi izceļas ar īpašu kapa piedevu bagātību un greznību.
Žemaišu karavīri, tāpat kā citu baltu cilšu karavīri, tika apglabāti ar ieročiem. Pie galvas, uz pleca vai pie sāniem uzmavas cirvji, tomēr vēlāk šī paraža izzuda. Kreisajā pusē (iespējams, ka kreilim) vai labajā pusē tika likti vairāki šķēpi. Retāk kapos atrodami kaujas naži un sāniem pielikti vienasmens zobeni, pieši un laužņi. Tikai dienvidrietumu areāla daļā kapos tika likti zirgu upuri – galvas un kājas. 7.–9. gs. kapos ievērojami pieaug ieroču skaits – gandrīz visi vīrieši apglabāti vismaz ar šķēpiem. Bagātākie pavadīti ar 2–3 šķēpiem, vienasmens zobenu, kaujas nazi, ar dzelzs piesi uz kreisās kājas. Dažiem galvgalī nolikta jauna (līdz 5 gadu veca) zirga galva.
Sieviešu kapos darbarīku atrasts nedaudz: galvenais sieviešu darbarīks ir nazis, bez kura apbedīta reti kura sieviete. Tas piekarināts pie siksnas, vai arī nolikts pie vidukļa / galvas, īlens, akmens vai māla vārpstas skriemelis, ļoti reti – dzintars. Areāla nomalēs pie zemgaļu areāla sieviešu kapos dažkārt atrodami naži-sirpīši. Īpaša žemaišu sieviešu apbedīšanas iezīme ir rotadatu pāris, uz kuru adatām uztītas ķēdītes un kas novietotas uz mirušās krūtīm vai jostasvietas. Tā būtu uzskatāma par dāvanu, jo citos kapos ar šo rotu sasprausts mirušās lakats.
Apģērbs
Žemaišu vīrieša karavīra apģērbs un tā daļas daudz neatšķīrās no citām baltu ciltīm. Mēs maz zinām par audumu krāsām, gandrīz neko nezinām par apģērba piegriezumu, taču rotas par apģērbu var pastāstīt daudz. Žemaišu vīrieši valkāja linu kreklus, uz tiem īsas vadmalas jakas, ko sajoza ar ādas siksnu ar bronzas sprādzi. Pie siksnas piekarināja zobenu, kaujas cirvi, dzeramo ragu. Viņi valkāja linu auduma vai vilnas bikses, ielaistas garstulmu ādas zābakos, kas reizēm bija rotāti ar bronzu, reizēm bija piestiprināts piesis – visbiežāk tikai pie vienas kājas. Biezu apmetni uz krūtīm sasprauda ar stopsaktām, bet vēlāk – ar pakavsaktām. Nereti pie saktas tika piesieta dzintara krellīte. Vīrieši ap kaklu nēsāja kaklariņķus, galvas rotāja ar ādas jostiņām ar bronzu. Viņi nēsāja vienu aproci, dažkārt arī gredzenus. Turīgākajiem vīriešiem bija arī pincetes. Daļa arheologu uzskata, ka tās tika izmantotas tualetes vajadzībām, citi, ka tām bija rituāla funkcija.
Sieviešu apģērbu, visticamāk, veidoja linu auduma krekls, svārki un lakats. Žemaites valkāja arī priekšautus, kuru apakšdaļu rotāja piešūtas bronzas spirālītes. Sievietes uz galvas lika bronzas vainagus no spirālēm un plāksnītēm. No modes tie izgāja ap 8. gadsimtu. Auduma galvassegu apjoza ar ādas lentītēm, kuras bija rotātas ar bronzu, vai austām jostiņām. No citu cilšu sievietēm žemaišu sievietes atšķīrās ar to, ka viņām patika lielas bronzas spirāles, uz kurām viņas savija matus uz galvas un nostiprināja uz pakauša. Īpaši reta un grezna žemaišu sieviešu galvassega bija konusveida cepurīte, savīta no aukliņām, kas pārklātas ar bronzas gredzentiņiem. Tās maliņu vēl rotāja kļavas lapas formas piekariņi. Šādu cepurīšu nebija nevienai citai baltu ciltij. Vēl viena raksturīga žemaišu sieviešu apģērba iezīme ir tā, ka viņas nemaz nenēsāja saktas, toties krūtis rotāja ar pāri bronzas rotadatu, kas bija savienotas ar 2–5 ķēdītēm, kurās vēl bija iekarināti pusmēness formas piekariņi. Rotadatu galviņas un piekariņi dažkārt bija rotāti ar sudrabu. Ir atrasts grezns rotu komplekts, kas sastāv no iepriekš minētajām rotadatām, kaklariņķa un aproces, īpaši izgatavots 5–7 gadus vecai meitenītei. Varbūt tas piederējis kāda augstmaņa meitai, jo bērnu rotas parasti izgatavoja, samazinot pieaugušajiem paredzētas rotas, nolaužot kaklariņķa vai aproces galu un saliecot, lai būtu piemērotas bērnam. Ar rotadatām, kam bija piestiprinātas ķēdītes, sasprauda lakatus vai apmetņus. Kaklu žemaites rotāja ar vienu vai diviem kaklariņķiem un krellīšu virtenēm, uz abām rokām nēsāja aproces, dažkārt pat vairākas. Īpaši iecienītas bija spirāles aproces un piedurknes gala aproces. Gan vīrieši, gan sievietes nēsāja amuletus – dzintara krellītes, kas bija piesietas pie rotadatām. Sievietēm patika arī spirālgredzeni.
JĀTVINGI
Areāls
Jātvingi ir liela baltu cilšu savienība. Pašlaik tiek uzskatīts, ka savienību veidoja jātvingi, sūduvieši, dainavieši un poleksēni. Kopš mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem jātvingi atšķīrās ar savām apbedīšanas paražām – akmens krāvuma kapiem. Arī vēlāk viņu uzkalniņkapos ir ļoti daudz akmeņu.
Jātvingu-sūduviešu cilts 4. gs. nošķīrās Užnemunes dienvidu daļā, ieņēma lielas teritorijas tagadējā Baltkrievijā un Polijas ziemeļos. Užnemunē jātvingu ziemeļu robeža bija aptuveni ap Vištīša, Žuvinta ezeru un Alītu, uz dienvidiem – no Šešupes upes, bet austrumos aizņēma zemes Nemunas labajā krastā, starp Merķes un Strēvas upi līdz Aukštadvares apkārtnei. Pēc baltkrievu arheologu datiem, jātvingu zemes stiepjas līdz Narača (liet. Narutis) ezeram un Berezinas upei, dienvidos līdz Sverečas, Ušas un Narevas upēm, bet rietumos – līdz Svislačas upei. 7.–9. gadsimtā Nemunas labajā krastā izplatījās lietuviešu uzkalniņkapi, šeit dzīvojošos dainaviešus asimilēja lietuvieši. 13. gadsimtā jātvingu dienvidu zemes (jātvingus un poleksēnus) nopostīja un pilnībā iznīcināja Vācu ordeņa, Krievzemes un Mazūrijas kņazu karaspēki. Daļa jātvingu devās uz lietuviešu cilts teritoriju, uz sūduviešu zemēm, bet viņu zemes palika iekarotājiem. Visilgāk saglabājās sūduviešu cilts, kas dzīvoja Aiznemūnas dienvidu daļā. Jātvingu ziemeļu kaimiņi bija aukštaiši, austrumu – lietuvieši un slāvi dregoviči, dienvidos viņi robežojās ar slāviem mazūriem, bet rietumos – ar prūšu ciltīm galindiem un nadruviešiem.
Jātvingu zeme – kalnaina, upju izvagota, mežiem apaugusi, tomēr viņi bijuši labi zemkopji. Šveicarijas uzkalniņkapā (netālu no Suvalkiem) bija apbedīts jātvingu vīrs, kuram kapā ielikts koka arkls ar dzelzs lemesi – unikāls atradums visā baltu areālā. Tāpat kā visi balti, arī jātvingi cēla pilskalnus. Tie koncentrējas Šešupes kreisajā krastā, gar Nemunas upes krastiem, tagadējo Lazdiju un Druskininku apkārtnē. Daudz mazāk saglabājies jātvingu uzkalniņkapu, tie atrodami netālu no pilskalniem. Jātvingu areāla ziemeļu daļa, Sūduva, bija blīvāk apdzīvota.
Jātvingi agri tika minēti rakstu avotos – mūsu ēras 2. gs. viņus pieminēja Klaudijs Ptolemajs savā “Ģeogrāfijā”. No 10. gs. par viņiem raksta krievu hronikās. Jātvingi bija slaveni ar savu karotāju garu, viņu kapos daudz ieroču un dažādu priekšmetu, kurus var uzskatīt par tālu karagājienu kara laupījumu. Ne velti viņi tika sakauti tikai tad, kad apvienojās trīs valstu spēki. Sūduvieši, kas visilgāk saglabāja neatkarību, ar laiku kļuva par Lietuvas valsts sastāvdaļu.
Apbedīšana
Jātvingu uzkalniņu kapulauki ir nelieli, tie sastāv no nedaudziem vai dažiem desmitiem uzkalniņkapu. Tie ir apaļi, apmēram 5–12 m diametrā, līdz 1,5 m augsti, bet gadās arī iegarenas formas krāvumi. Jātvingu uzkalniņkapi tika sakrauti no zemes, bet to centrālajā daļā sakrauti akmeņi. Sakrauto vietu ieskauj lielu akmeņu vainags. Nededzinātie mirušie 4.–5. gs. tika apglabāti galvenokārt pa vienam vienā uzkalniņkapā. Kapam tika izrakta bedre. Reti gadījās, ka vienā bedrē apglabāja vairākus mirušos. Bedru malas un gali tika apkrauti ar akmeņiem, tie kapā mirušo ieskāva no visām pusēm. Dažreiz mirušais ar akmeņiem ir apkrauts arī no augšpuses, bet uz zemes virsmas vēl salikts akmeņu bruģis vai akmeņu kaudze. Starp skeletiem ir sadedzināti pelni – liecinieki apbedīšanas uguns rituālam. Mirušie tika apglabāti ar galvu uz ziemeļiem vai ziemeļrietumiem. Viņiem pie sāniem tika novietots šķēps ar smaili pie galvas, uz kājām uzlikts vairogs. Kapā reti tika likts cirvis un nazis. Jātvingu kapi pētīti maz, daudzi no tiem ir izlaupīti, tāpēc atrasts maz rotu. Visbiežāk sastopamas siksnu sprādzes un saktas.
4. gadsimtā jātvingi pārņēma mirušo dedzināšanas paražu, tomēr turpināja apglabāt arī uzkalniņkapos. Sadedzinātām mirstīgajām atliekām tika rakta taisnstūrveida bedre ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā zem uzkalniņkapa uzbēruma, tās galos sakrauti akmeņi, bedres dibens nokaisīts ar ugunskura pelniem un izdedžiem, bet vidū sabērta kaudzīte ar lielākiem kauliem. Pie kauliem tika liktas kapa piedevas – kaklariņķi ar karotes veida galu, piedurknes gala aproces, emaljētas pakavsaktas. Vēlāk sadedzinātajām mirstīgajām atliekām tiek raktas seklas bedres līdz pus metram diametrā uzkalniņkapa pamatnē, vai arī atliekas sabērtas kaudzītē tieši uz pamatnes. Dažreiz sadedzināto mirstīgo atlieku izbēršanai nobruģēja nelielu akmens bruģi. Jātvingu ugunskapu kapa piedevas nav bagātīgas, bieži to nav vispār. Tiek atrastas aproces ar paresninātiem galiem, dzelzs un bronzas stopsaktas, sprādzes, naži, šķēpu uzgaļi, spirālgredzeni. Ziemeļu un dienvidu jātvingu apbedīšana nedaudz atšķiras. Suvalku apkārtnē valdīja paraža mirušo sadedzinātās mirstīgās atliekas apglabāt māla urnās, ziemeļos urnas netiek atrastas. Turklāt dienvidu jātvingi vienā uzkalniņkapā apglabāja vairākus mirušos, bet ziemeļu jātvingi – tikai vienu vai divus. Dienvidu jātvingi kapos ieročus nelika nemaz.
Apģērbs
Par jātvingu vīriešu un sieviešu apģērbu nav nekādu ticamu faktu. Viņu paraža kapos likt maz vai vispār nelikt kapa piedevas vēl vairāk apgrūtina viņu apģērbu izpēti, bet ļoti agri (jau 4. gs.) pārņemtā mirušo dedzināšanas paraža pilnīgi atņem iespēju uzzināt, kā jātvingi izskatījās, kādas krāsas vai garuma apģērbu viņi valkāja. Arheologi reti uzdrīkstas mēģināt rekonstruēt jātvingu apģērbu. Tomēr tas, ka jātvingi kapos lika maz ieroču un rotaslietu, vēl nenozīmē, ka viņiem to nebija vai tie viņiem nepatika. Iespējams, to ietekmēja cilts mentalitāte vai ticējumi.
Šobrīd varam pateikt tikai to, ka jātvingu vīrieši un sievietes valkāja kaklariņķus; kreklus, apmetņus vai villaines sasprauda ar stopsaktām vai pakavsaktām, valkāja aproces, gredzenus, apjozās ar ādas siksnām, kam bija metāla sprādzes. Īpaša jātvingu rota – greznas, masīvas aproces.
KURŠI
Areāls
Pirmajos mūsu ēras gadsimtos Kuršu jomas un Baltijas jūras piekrastē šaurā joslā pastāvēja rietumbaltiem pieskaitāma kultūra, kam raksturīgi kapi ar akmens vainagiem. Tās cilts vārds, kas radīja šo kultūru un atstāja bagātīgus kapulaukus, nav pierakstīts un nav sasniedzis mūsu dienas. Mūsu ēras 7. gadsimtā šajās zemēs izveidojās divi mazāki etniskie reģioni: ziemeļos – kuršu, bet dienvidos – tiem ļoti radniecīgo lamatiešu. Kuršu cilts izveidojās Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē starp Danes un Ventas upes ietekām. Tā apdzīvoja gandrīz visu Kurzemes pussalu. Ziemeļos to areāls sasniedza Ventu un tās pieteku Abavu, rietumos areāla robeža bija jūras piekraste un vēl nedaudz tālāk no tagadējās Klaipēdas. Dienvidos kuršu zeme sasniedza tagadējo Medingēnu un Endriejavas apkārtni. Austrumos kuršu zemes robežojās ar Minijas upes baseinu un Ventas upi, sniedzās līdz Telšiem un Žarēniem. Dienvidos kurši robežojās ar lamatiešiem, austrumos – ar žemaišiem un zemgaļiem. Visā pastāvēšanas laikā kuršu cilts teritorija pakāpeniski paplašinājās uz ziemeļiem.
Kuršu areāls ir līdzenumu zeme, tikai dienvidaustrumos, kur tas sasniedz Žemaitijas augstienes malu, ir pakalni un pakalniņi. Tā ir mežu zeme, ko izvago upes un upītes. Lielākā upe šajā apvidū bija Venta, kas plūda no dienvidiem. Visas kuršu zemes upes ietek Baltijas jūrā. Kuršu zemēs arheologi atraduši vairāk nekā 70 pilskalnu, kuru lielākā daļa datējami ar mūsu ēras 9.–12. gadsimtu. Līdz tam kurši dzīvoja galvenokārt neapsargātās apmetnēs un zemnieku kopienās, pie kurām saglabājās apbedījumu vietas ar ļoti bagātīgiem kapiem. Daudz blīvāk bija apdzīvotas kuršu dienvidu zemes, kas atradās tagadējās Lietuvas teritorijā, Kretingas un Skodas rajonā. Izdalījās vairāki kuršu varas centri, kurus veidoja pāris vai vairāki labi nocietināti pilskalni, bet 13. gadsimtā jau minētas 9 kuršu zemes – Vanema, Bandava, Pamare, Duvzare, Skumda, Mēgava, Pilsāts un Ceklis. Vairāki pilskalni – Matkules, Stradzes – atšķiras no pārējiem, tie tiek uzskatīti par elku kalniem – kulta vietām. Svarīgākie kuršu tirdzniecības ceļi veda gar Baltijas jūras piekrasti un pa Ventas upi. Pāri Baltijas jūrai kuršu zemes sasniedza krāsainie metāli, augstas kvalitātes ieroči un citas dārgas preces. Kurši bijuši labi zemkopji, prasmīgi amatnieki, jūrnieki un tirgotāji, kā arī izcili karavīri. Ne velti mūsdienās viņus dažkārt dēvē par baltu vikingiem.
Vēstures procesu rezultātā kuršu cilts sadalījās divās daļās, kas iekļāvās dažādās baltu tautās un nonāca dažādu valstu teritorijā. Lielākā daļa dienvidu kuršu iekļāvās lietuviešu tautā un valstī, bet ziemeļu kurši kļuva par latviešu tautas daļu, bija Livonijas, vēlāk Krievijas un visbeidzot ir kļuvuši par Latvijas valsts rietumu reģionu. Kuršu zemēs Lietuvā veidojās ziemeļu žemaišu (dounininku) izloksne.
Apbedīšana
Ne visi kurši savus mirušos apglabāja vienādi. Tuvāk jūras piekrastei no senākiem laikiem saglabājās paraža apbedīt mirušos kapos, kas apjozti ar akmens vainagiem, taču šāda veida kapi strauji izzuda. Kuršu zemes centrālajā daļā apglabāšana notika ļoti līdzīgi tam, kā tas notiek mūsdienās – mirušie tiek apglabāti bedrēs, bet zemes virsma atstāta līdzena. 8. gadsimta beigās kurši pakāpeniski pārņēma mirušo dedzināšanas paražu, kas atnāca no prūšu zemes un virzījās uz ziemeļiem. No 11. gs. otrās puses šī paraža jau bija valdošā. Tikai ziemeļos un austrumos, kur kuršu zemes robežojās ar līviem un zemgaļiem, kuri mirušos nekad nav dedzinājuši, vecās paražas saglabājās ilgāk. Tomēr mirušo dedzināšanas paraža kuršu vidū bija ļoti nostiprinājusies, ir zināmi mirušo dedzināšanas gadījumi pat 15. gadsimtā.
Kā tad izskatījās paši arhaiskākie kuršu kapi ar akmens vainagiem? Mirušie tika apbedīti seklās, 15–80 cm dziļās garenās bedrēs, bet kaps tika apjozts ar nedaudz lielāku par kapa bedri ovālu vai četrstūrainu no apaļiem akmeņiem 2–3 kārtās saliktiem akmeņiem. Visbiežāk jauna kapa vainagu savienoja ar vecākiem kapiem, veidojot veselu akmens vainagu tīklu. Mirušie visbiežāk tika guldīti uz muguras, ar galvu uz ziemeļiem, uz krūtīm vai jostasvietas saliktām rokām. Pirms apbedīšanas vienmēr tika veikts uguns rituāls, pēc kura kapa bedres dibenā un apkārt tai palika izdegu slānis. Atsevišķos gadījumos apbedīja grebtos zārkos, reizēm uz koka klājuma. Mirušos uz citu sauli pavadīja ne tikai greznās svētku drēbēs, bagātīgi rotātus ar bronzas un sudraba rotām, apgādātus ar darbarīkiem un ieročiem, bet bieži vien arī ar bagātīgām dāvanām – rotām, kas tika saliktas tāšu kastītē un noliktas pie galvas. Tā ir ļoti raksturīga kuršu apbedīšanas tradīcijas iezīme. Kapā bieži vien tika liktas mazas māla krūzītes.
Kad izzuda akmeņu vainagu likšanas tradīcija, citi apbedīšanas rituāli mainījās maz. Mirušos apglabāja iegarenās bedrēs ar noapaļotiem stūriem, kuras veidoja kārtīgas rindas. Ja mira augstdzimuši vīrieši, kas ieņēma augstu stāvokli, kuršu areāla dienvidu daļā upurēja zirgu un šo upuri (zirgu galvas un kājas) ielika kapā, tomēr 5. gadsimtā šī tradīcija izzuda.
Visus – vīriešus, sievietes un bērnus – apbedīja ļoti līdzīgi, dažkārt atšķīrās tikai vīriešu un sieviešu apbedīšanas virziens un kapa piedevu likšanas kārtība. Vīriešiem pie kreisajiem sāniem gandrīz vienmēr ir divi šķēpi un masīvs vienasmens zobens, bet no 8. gadsimta – arī kaujas nazis greznā bronzas makstī, pie galvas – laužņi, pieši, izkapts, retāk – uzmavas tipa cirvis. Sievietēm virs galvas lika nazi, īlenu un vārpstas skriemeli. Gan vīriešiem, gan sievietēm pie galvas lika arī māla krūzīti, dažkārt vienu vai divus dzeramos ragus.
Kad sāka izplatīties mirušo dedzināšanas ieraža, ugunskapi tika iekļauti nededzināto kapu rindās. Reizēm ugunskapi tika grupēti kapulauka malā. Arheologi ir novērojuši, ka šajā laikā atgriezās pie jau vairākus gadsimtus novārtā atstātiem kapulaukiem un sāka apglabāt mirušos pēc jaunām paražām. 10.–12. gadsimtā, pašā kuršu uzplaukuma laikā, kad strauji pieauga iedzīvotāju skaits, galvenokārt areāla ziemeļu daļā tika dibinātas jaunas apmetnes un veidoti jauni kapulauki.
Mirušie tika sadedzināti īpašās ugunskuru vietās, kur saglabājies daudz sadegušu un izkusušu izstrādājumu fragmentu. Ļoti reti mirušo dedzināja tieši kapa bedrē. Kad bedību ugunskurs jau bija nodzisis un atdzisis, no tā izņēma kauliņus, priekšmetu gabaliņus kopā ar oglēm, aiznesa uz kapa bedri un apglabāja. Sadegušie kauliņi bieži tika sabērti parasta izmēra zārkā, bet nededzinātās kapa piedevas noliktas parastā kārtībā, kā to darīja agrāk. Apbedīja arī nelielā zārkā – kastītē, kurā sadedzinātās mirstīgās atliekas un kapa piedevas ietina audeklā, blakus novietoja arī dāvanas – rotas. Citur mirstīgās atliekas sabēra kaudzītē kapa bedres vidū, kapa piedevas nolika blakām. Bieži daļa kapa piedevu ir salauzītas vai sakapātas. Daļa kapu atrasti mazās ovālās bedrītēs kopā ar apdegušām un salauzītām kapa piedevām. Ir arī kopīgi kapi, kur mirstīgās atliekas sabērtas atsevišķās kaudzītēs kapa bedrē. Ļoti reti kurši mirušos apglabāja urnās. Ir zināmi tikai daži tādi kapi. Arvien vairāk izplatoties mirstīgo atlieku dedzināšanai, kapa piedevu kļuva mazāk vai tika likti nevis veseli priekšmeti, bet tikai to daļas. Tajā laikā izplatījās miniatūru kapa piedevu tradīcija, kad kapā lika nevis īstos mirušā izmantotos darbarīkus un ieročus, bet speciāli bērēm pagatavotas to miniatūras.
Ugunskapos atrodamas tādas pašas kapa piedevas, kādas bija skeletkapos, tikai to izvietojuma secība vairs netika ievērota. Vīriešu kapos ieroči, veseli vai salocīti, tiek likti uz kapa bedres dibena, ļoti reti tie ir iesprausti zemē. Jātniekiem kapā likti laužņi, seglu kāpšļi, iemaukti un pieši, citiem vīriešiem – nazis, cirvis, skuveklis, raga vai kaula ķemme, šķiltavas, tirgotājiem – svari un svariņi. Gandrīz katra vīrieša kapā atrodami dzeramie ragi. Tos nekad nesadedzināja, bet kapā ielika tālāk prom no citām kapa piedevām, acīmredzot tos nelika tukšus. Sieviešu kapos dominēja rotas, tomēr arheologi atrod arī citus priekšmetus. Pārsvarā tās ir darbarīku miniatūras – cirvīši, kaplīši, mazas izkaptis, šķiltaviņas, plānas dzelzs sloksnītes, pieši, retāk laužņi. Ļoti bieži sievietēm kapos lika miniatūrus celošanas piederumus – 4 plāksnītes, ķemmīti, vārpstiņas skriemelīti un adatu. Interesanti, ka šis komplekts dažkārt tiek atrasts arī vīriešu kapos – varbūt mīļotās sievietes dāvana? Gan vīriešu, gan sieviešu kapos atrastas māla krūzītes un podi, bieži vien saplēsti. Tas, visticamāk, ir saistīts ar bēru rituāliem, mirušajam atnestu ēdienu un dzērienu.
Apģērbs
Zemes īpašību dēļ Kuršu areāla kapulaukos mirušo mirstīgās atliekas ir saglabājušās slikti, nerunājot nemaz par apģērbu un apaviem. Nedaudz labāk saglabājušies dažādi apģērba rotājumi un metāla rotaslietas. Pēc to funkcijām, novietojuma un atrašanās vietas kapā var aptuveni rekonstruēt galvenās apģērba iezīmes, apģērba garumu. No nedaudzajām audumu paliekām var noteikt materiālus, aušanas rakstus un krāsas, bet apģērbu fasonu ar pašreizējām metodēm rekonstruēt nav iespējams.
Arheologu rekonstruētais kuršu vīrieša, karavīra apģērbs varēja izskatīties apmēram šādi – viņš valkāja lina kreklu ar garām piedurknēm un šauras linu vai vilnas auduma bikses. Varēja valkāt siltāku vilnas jaku (liet. sermėga), kas apjozta ar bronzu vai sudrabu apkaltu ādas siksnu, un platu apmetni, ko priekšpusē sasprauda ar masīvu saktu. Kuršu vīrieši valkāja ādas zābakus, acīmredzot ar cietu zoli, jo bija jau parādījušies dzelzs seglu kāpšļi. Vismazāk zināms par cepurēm, var tikai pieņemt, ka ziemā valkāja kažokādas cepures un, iespējams, galvas apsēju vasarā. Nevajadzētu domāt, ka apģērbs bija tikai dabiskā lina vai vilnas krāsā. Dzija tika krāsota ar augu krāsvielām daudzos brūnas, dzeltenas, zaļas, melnas un zilas krāsas toņos. Kuršu vīriešiem patika rotas. Svarīgākā viņu rota – apmetņa sakta, tās reizēm atrod pat četras. Līdz 10. gadsimtam bija iecienītas zvērgalvu stopsaktas / stopsaktas ar magoņu pogaļām, ažūras ripas saktas, bet, sākot ar 10. gadsimtu, ļoti izplatījās pakavsaktas. Ļoti reti vīrieši nēsāja masīvas aproces ar paplatinātiem galiem un kaklariņķus. Īpatnējs kuršu vīriešu atribūts ir dzintara ķemmes formas piekariņš, visticamāk, amulets.
Salīdzinot ar citām baltu ciltīm, iespējams, ka kuršu sieviešu apģērba galvenās daļas bija garš krekls, svārki, lakats un priekšauts. Domājams, ka viņas valkāja auduma galvasautu, kas bija nedaudz līdzīgs nuometam, to sānos sasprauda ar masīvu rotadatu vai stopsaktu. Tāpat kā vīrieši, arī sievietes valkāja ādas siksnas ar bronzas sprādzēm, nēsāja ādas apavus. Kuršu sievietēm patika masīvas rotas, to viņām bija daudz. Kaklu rotāja dažādi kaklariņķi vairāku kārtu kreļļu virtenes no krāsainām stikla krellītēm, ķēdītēm un piekariņiem. Uz krūtīm apģērbu sasprauda ar krustveida saktām, pakavsaktām, viņu rokas rotāja platas aproces un gredzeni. Sievietes, tāpat kā vīrieši, nēsāja dzintara amuletus, visbiežāk iegarenu kreļļu formā. Viņas biežāk par vīriešiem uz viņsauli līdzi paņēma ne tikai rotas, kas rotāja viņu apģērbu bēru laikā, bet arī visas pārējās rotas, kas viņām piederēja.
Kurši bija bagāta cilts, kas savu stāvokli sabiedrībā mīlēja uzsvērt ar visu ārieni – daudzām masīvām bronzas un sudraba rotām, mirdzošām drēbēm, labiem un grezni rotātiem ieročiem, dārgiem zirga un jātnieka atribūtiem.
LATGAĻI
Areāls
Latgaļi – baltu cilts, kuras areāls ir vistālāk uz ziemeļiem. Viņu teritorija aptver visu tagadējās Latvijas ziemeļaustrumu daļu. Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļu rietumu zemes robežojās ar līvu cilts teritoriju Gaujas vidustecē un Aizkrauklē pie Daugavas. Dienvidos viņu zemes gandrīz sasniedza Daugavu, izņemot sēļu apdzīvotās vietas Aiviekstes baseinā. No Asotes sēļu un latgaļu robeža bija Daugava. Latgaļu austrumu robeža aptuveni sakrita ar pašreizējo Latvijas un Baltkrievijas robežu. Ziemeļos latgaļi robežojās ar igauņu ciltīm – arī aptuveni pa mūsdienu valstu robežu. Latgaļu ziemeļu kaimiņi bija igauņi, rietumos – līvi, dienvidos – sēļi, bet austrumos – slāvu cilts kriviči. Tātad tikai dienvidos dzīvoja radniecīgās baltu ciltis, bet no citām pusēm tās ieskāva somugri un slāvi. Latgaļu kultūru spēcīgi ietekmēja somugru ciltis, kuru zemes viņi bija ieņēmuši un kurus aizvien vairāk atbīdīja uz ziemeļiem.
Latgaļu cilts zemes bija kalnainas, mežiem apaugušas, salīdzinot ar zemgaļu zemēm, tās nebija tik auglīgas. Latgaļu areāla dienvidu daļa bija apdzīvota daudz blīvāk nekā ziemeļu daļa, bet rietumu un dienvidu nomalēs latgaļi dzīvoja jaukti ar kaimiņiem – līviem un sēļiem. Latgaļu zemēs atrodas aptuveni 90 pilskalnu, kas tika izmantoti kā nocietinājumi. Svarīgākie centri bija Jersika, Oliņkalns un Asote. Ir zināmi arī daži elku kalni – Zilaiskalns, Sauleskalns. Rietumu un austrumu latgaļu kultūra nedaudz atšķīrās, visvairāk apbedīšanas ziņā.
Latgaļi 11. un 12. gadsimta mijā pieminēti krievu hronikās, bet no 13. gadsimta – Zobenbrāļu ordeņa avotos, Indriķa Livonijas hronikā. Kādu laiku latgaļi maksāja meslus Polockas kņaziem, bet 13. gadsimtā tos iekaroja Zobenbrāļu ordenis un pievienoja visas viņu zemes.
Apbedīšana
Latgales rietumu un austrumu daļā mirušos apbedīja atšķirīgi. Rietumu latgaļi mirušos apbedīja bedrēs līdzenos kapulaukos, bet austrumu latgaļi izmantoja uzkalniņkapus. Tiek uzskatīts, ka austrumu latgaļu kultūru ietekmēja viņu kaimiņi kriviči.
Latgalē ir ļoti daudz līdzeno kapulauku, zināmi aptuveni 200. Tie visi atrodas augstākās vietās, pakalnu, upju nogāzēs apdzīvotu vietu tuvumā. Kapulauki ir lieli, tajos – vairāki simti kapu. Kapi izvietoti brīvi, dažkārt sakārtoti kārtīgās rindās. Mirušie apglabāti iegarenas formas četrstūrveida bedrēs, gandrīz visi ir skeletkapi. Mirušie guldīti uz muguras, izstieptām kājām, rokas saliktas uz krūtīm vai vidukļa. Mirušie apglabāti ar svētku apģērbu un rotām, ar darbarīkiem un ieročiem. Zemē, ar kuru aizbērtas bedres, bieži gadās ogles. Tas liecina par uguns rituāliem. Vēl viens no apbedīšanas rituāliem – sievietēm zem galvas liktas papardes. Mirušie apglabāti zārkos vai ietīti audeklā. Latgaļu apbedīšanas iezīme – stingri tiek ievērots vīriešu un sieviešu kapā guldīšanas virziens. Latgales kapulaukos atrodami atsevišķi ugunskapi. Visbiežāk tie ir sieviešu kapi, tāpēc arheologi uzskata, ka šajos kapos apbedītas latgaļu sievas, kas atvestas no Lietuvas vai slāvu zemēm. Tāpat kā visu citu baltu cilšu apbedījumu vietās, arī latgaļu areālā atrodami kapi tikai ar kapa piedevām bez mirušā ķermeņa atliekām. Tiek uzskatīts, ka tie ir kenotafi – svešumā mirušu vai bojāgājušu cilts locekļu piemiņai izveidoti kapi.
Vīriešu kapus no sieviešu kapiem visvairāk atšķir ieroči. Vīriešu kapos tika likti īsi, plati vienasmens zobeni, vairāki atšķirīgi šķēpi un šaurasmens pieta cirvji. Vēlākajos gadsimtos par latgaļu karavīra raksturīgo ieroci kļuva platasmens pieta kaujas cirvis. Dažkārt tiek atrasti divasmeņu zobeni un naži. Latgaļu tirgotāju kapos atrodami ir svari un atsvariņi.
Galvenās sieviešu kapa piedevas bija rotas, tās kapos lika daudz un dažādas. Latgaļu sieviešu kapa piedevu raksturīgākā daļa – villaine. Tas ir garens četrstūrains vilnas lakats tumši zilā krāsā, bagātīgi rotāts ar bronzu. Latgaļu zēnu kapi atšķiras ar to, ka viņiem īpaši tika izgatavotas miniatūras karavīru aproces.
11. gadsimtā latgaļu areāla austrumu daļā sāka veidot uzkalniņkapus. Lielāko daļu uzkalniņkapu ir iznīcinājuši dārgumu meklētāji, labāk saglabājušies tie, kas apauguši ar mežu. Paši lielākie uzkalniņkapi koncentrējas Latgales austrumu daļā. Šā perioda uzkalniņkapi ir individuāli kapi, ar to tie atšķiras no agrākajiem, mūsu ēras pirmajos gadsimtos Lietuvā un Latvijā veidotajiem uzkalniņkapiem. Ļoti reti vienā uzkalniņkapā apglabāti divi mirušie. Uzkalniņkapi ir 4–7 m diametrā, to uzbērtā daļa ir puslodes formā, kapu bedres raktas pamatā. Uzkalniņam zeme tiek ņemta turpat apkārt, tāpēc uzkalniņkapa malās veidojās grāvis. Arī uzbērtajā zemē atrodas oglītes – uguns rituāla atliekas.
Kad sāka bērt uzkalniņkapus, citi apbedīšanas elementi nemainījās – mirušos nededzināja, vīriešus un sievietes apglabāja pretējā virzienā. Līdzīgi lietuviešiem, arī latgaļi uzkalniņkapu pamatnē izkaisīja rituāla pelnus un izdedžus. Dažkārt atrodami mirušie, kas apglabāti zārkos ar divslīpju virsmu. Ir zināms viens unikāls gadījums, kad uz zemes virsmas uzkalniņkapa pamatā no laukakmeņiem bija izveidota kapa bedres kontūra.
Apģērbs
Latgaļu kapos, tāpat kā sēļu kapos, ir daudz bronzas rotu un ar bronzu rotātu audumu, tāpēc viņu apģērbu Latvijas arheologi ir visai ticami rekonstruējuši. Vīrieši valkāja linu kreklus ar garām piedurknēm, uz tiem vilka pusgaras vilnas jakas. To piedurknes bija īsākas nekā kreklam, kakla izgriezums dažkārt bija apdarināts ar vairākām uz aukliņām uzvērtu bronzas spirālīšu rindām. Pie tām vēl piekarināja piekariņus. Dažkārt uz vienas rokas viņi nēsāja maučus, bagātīgi rotātus ar bronzas gredzentiņiem. Jakas apjoza ar bronzu apkaltām ādas siksnām. Siksnā tika iekarinātas garas bārkstis no 6 auklām, uz kurām bija uzvērtas 4 no jostasvietas aizvien garākas bronzas spirāles. Bārkstu galus rotāja sudraba piekariņi. Tā bija ļoti grezna vīrieša rota. Dažkārt pie tādām bārkstīm piestiprināja kaujas naža maksti, arī grezni rotātu ar bronzas apkalumiem. Latgaļi valkāja šauras bikses, zem ceļiem aptītas ar krāsainām celainēm vai vienkrāsainām jostām. Apavi bija ādas, īsiem stulmiem. Dažkārt vīriešiem vēl bija apmetņi, visticamāk aukstākam laikam. Apmetni uz krūtīm sasprauda ar pakavsaktu. Ar saktām priekšā sasprauda arī kreklus un jakas. Latgaļu vīrieši nēsāja aproces, dažkārt pa vienai uz katras rokas.
Sieviešu apģērbs ļoti līdzīgs sēļu apģērbam. Latgaļu sievietes valkāja svārkus līdz pus lielam. Viņu svārki – diezgan garš četrstūrains auduma gabals, kura augšējā mala sakrokota un piešūta pie šauras auduma jostas. Svārki tiek aptīti ap jostasvietu, gali pārlikti viens pār otru, apjozti ar jostu, kura svārkus notur. Svārku apakšmalu reizēm apšuva ar krāsainu celu apaudu. Latgaļu sievietes valkāja linu kreklus ar garām piedurknēm, uz kuriem uzklāja villaini. Pie tās galiem bija pieaustas krāsainas celaines ar ģeometriskiem rakstiem. Vēl viena, šaurāka celota josta bija piešūta gar visu malu uz villaines. Villaines malas vai pat visa virsma bija rotāta ar ģeometriskiem simboliskiem rakstiem, kas veidoti no maziem bronzas gredzentiņiem, villaines gali – ar bārkstīm. Dažkārt bārkstis piestiprinātas tikai stūros. Stūra bārkstis bieži izgatavotas no auklām, uz kurām uzvilktas bronzas spirālītes. Gan vīriešu, gan sieviešu jakas malas bieži rotātas ar ieaustu bronzas gredzentiņu rakstiem. Vēl viens latgaļu sieviešu lepnums ir plati, izsmalcināti vainagi ar greznām bārkstīm uz pakauša. Tie bija no krellīšu rindām, kas piešūtas no auduma, bronzas spirālēm, kas savērtas vairākās rindās, bet bārkstis no bronzas ķēdītēm un spirālītēm.
Latgaļu sieviešu rotu bagātība ir patiesi iespaidīga. Lūk, kā tika rotāta kāda latgaļu augstmane. Uz galvas viņai bija vainags no sešām bronzas spirālīšu rindām, ko nodalīja šauras ornamentētas plāksnītes. Pakauša daļā pie vainaga piekarinātas četras bronzas ķēdītes ar zvārguļiem galos. Viņas krekls bija sasprausts ar mazu pakavsaktiņu. Īpašas ir latgaļu sievietes kakla rotas. Viņa nēsāja 3 kaklariņķus, divi no tiem savīti, bet trešais ar paplatinātiem, priekšpusē sakrustotiem galiem, rotāti ar trapecveida piekariņiem. Turklāt viņai ap kaklu bija 3 ķēdīšu rindas, kas uz spranda saāķētas ar puslokā izliektu āķīti, divas rindas kreļļu no smalkām stikla krellītēm un kauri gliemežvākiem. Vēl vienas krelles bija savērtas no stikla krellītēm, zvārguļiem un krusta formas piekariņiem. Viņas rokas rotāja 7 aproces, lentveida un ar zvērgalvu galiem, 5 spirālgredzeni. Viņai bija mazs dzelzs nazītis un amulets no lāča ilkņa un piekariņa uz vienas ķēdītes, bet divi zvārguļi – uz otras. Diez vai šis dārgais un greznais apģērbs un neparastais rotu daudzums liecina tikai par viņas augsto izcelsmi un bagātību – iespējams, ka daļa no viņas priekšmetiem bija paredzēti rituālam.
LIETUVIEŠI
Areāls
Lietuvieši bija viena no pašām lielākajām baltu ciltīm, kas dzīvoja plašā teritorijā. 4. gadsimtā pēc švīkātās keramikas kultūras norieta, par kuras apbedīšanas paradumiem nekas nav zināms, plašā teritorijā izveidojās vairāki etniskie masīvi, no kuriem viena bija lietuviešu cilts. Ap 4.–5. gadsimtu šajā teritorijā ieradās un apmetās cilvēki no ziemeļu reģioniem, kas atnesa paražu apbedīt mirušos uzkalniņkapos. Šo tradīciju pārņēma arī vietējie iedzīvotāji. Arheologi ir konstatējuši, ka uz lietuviešu zemi pārcēlās arī daļa Užnemunes dienvidu daļas iedzīvotāju no jātvingu teritorijām. Arī viņi veidoja uzkalniņkapus, turklāt no 4. gs. viņi mirušos jau sadedzināja. Lietuviešu cilts zemes stiepās no tagadējiem Zarasiem ziemeļos līdz Naračas un Sviras ezeram dienvidaustrumos. Viņu rietumu robeža bija Šventojas upe, lietuvieši dzīvoja Neres un Merķes baseinu teritorijā. Daļa lietuviešu dienvidaustrumu zemju tagad ietilpst Baltkrievijas teritorijā. Lietuviešu ziemeļu kaimiņi bija sēļi, rietumu kaimiņi – aukštaiši un jātvingi, bet austrumos viņu zemes robežojās ar slāvu cilti dregovičiem.
Lietuviešu zeme – vienas vienīgas augstienes. Tā aptver Dzūkijas, Aukštaitijas, augstāku par citām, Ašmjani (liet. Ašmenas) un Švenčoņu augstienes. Lietuviešu areāla ziemeļrietumu malā tecēja Šventoja, gar rietumu malu plūda Nemuna, no austrumiem uz rietumiem to izvagoja Nere, Merķe, bet ziemeļu malā spīguļoja daudz lielu un mazu ezeru. Lietuviešu zeme ir neauglīga un smilšaina, bet tajā ir labas ganības, daudz mežu un ūdeņu. Lielākā daļa zemju atrodas patālu no lielajiem tirdzniecības ceļiem, tāpēc viņu rotas ir vieglas, to ir mazāk, kapa piedevas nav tik bagātas kā rietumu un ziemeļu baltu ciltīm. Lietuviešu zeme bija blīvi, bet nevienmērīgi apdzīvota. Lietuvas pilskalni koncentrējas ziemeļu daļā, ezeru reģionā, starp Neres un Merķes upēm, bet areāla dienvidaustrumu malā to ir krietni mazāk. Uzkalniņkapi izvietoti līdzīgi, taču to daudz ir arī dienvidaustrumos, kur cilvēki vairāk dzīvoja nenostiprinātās apmetnēs.
Lietuviešu cilts, kas izveidojās ap 5. gadsimtu, pastāvēja līdz 13. gadsimtam. Lietuvieši virzījās dienvidaustrumu virzienā, apmetās retāk apdzīvotās zemēs un apvienojās spēcīgā cilšu savienībā, kas veiksmīgi pretojās slāvu ciltīm un Kijevas Krievzemes kņaziem. Lietuviešu cilšu augstmaņi bija tas politiskais spēks, kas, paplašinot savu ietekmi un militāro spēku pār pārējām baltu ciltīm, lika pamatus Lietuvas valstij un, apvienojoties ar aukštaišiem, arī lietuviešu tautai. Lietuvas vārds pirmo reizi minēts Kvedlinburgas annālēs 1009. gadā, bet krievu hronikās tā ierakstīta kā Mindauga Lietuva.
Apbedīšana
Lietuviešu apbedījumu pieminekļi ir zināmi tikai no 5. gadsimta. No tā laika līdz pat 12. gadsimtam viņi savus mirušos apbedīja uzkalniņkapos. Tajos tika apglabāti nesadedzināti mirušie, vēlāk arī sadedzināti. Mirušo sadedzināšanas paraža izplatījās no dienvidrietumiem uz ziemeļiem, tāpēc ziemeļos ilgāk saglabājās tradīcija nesadedzinātās mirstīgās atliekas apglabāt uzkalniņkapos. Lietuviešu uzkalniņkapi laika gaitā mainījās. 5.–7. gadsimtā tiem ir akmens vainagi, tāpat kā visā baltu zemju ziemeļu malā, bet vēlāk vainagi vairs netiek veidoti. Uzkalniņkapam apkārt tika izrakts grāvis vai malās izraktas vairākas iegarenas bedres. Agrīnie un vēlīnie uzbērumi tika uzbērti no zemes un smiltīm, akmeņi tur nonāk kopā ar zemi, bet neveido nekādu struktūru. Uzkalniņkapos apglabāja pa vairākiem cilvēkiem. Vieta, kur būs uzkalniņkaps, vispirms tika apbērta ar ugunskura pelniem un izdedžiem, pēc tam tika izrakta viena / vairākas līdz 1,5 metrus dziļas kapa bedres mirušajiem. Kad tajās tika guldīti mirušie, tiek uzbērts uzbērums, bet gar tā malām sakrauts akmeņu vainags. Pieaugušo mirstīgās atliekas apbedīja bedrēs, bet bērnu mirstīgās atliekas uz uzkalniņkapa pamatnes vai uzbērumā. Lietuviešu uzkalniņkapos parasti bija no 1 līdz 8 kapiem. Vīrieši pārsvarā apglabāti ar galvu uz rietumiem, bet sievietes – uz austrumiem. Mirušie parasti noguldīti uz muguras, kājas izstieptas, rokas saliktas krūtīm vai jostasvietas, bet atrodami arī tādi, kas noguldīti uz sāniem. Zārku pēdas atrodamas reti, daudz biežāk mirušie ir ietīti vai pārklāti ar biezu audumu. Ir izdevies atrast īpaši iekārtotus kapus. Vienas kapa bedres dibens bija izklāts ar bērza tāsi un rotāts ar nelielām kvadrātveida bronzas plāksnītēm, kuru bija aptuveni 300. Tur bija jābūt apglabātam patiesi īpašam cilvēkam. Lietuvieši kapos nelika daudz dārgu metāla kapa piedevu, īpaši bronzas, tajos dominēja dzelzs priekšmeti, pat dzelzs rotas. Acīmredzot lietuviešu zemēs dārgie metāli bija liels retums un dārgums. Visizplatītākā vīriešu kapa piedeva bija šaurasmens pieta cirvis, kaut atrasti arī iemavas cirvji. Tika likti arī naži. Ne cirvim, ne nazim nebija noteiktas vietas kapā, tie bija novietoti pie kājām, pleciem un pie sāniem. Ļoti reti vīriešu kapos tika likti šķēpi, tikai bagātos kapos bija divi šķēpi, kas vienmēr novietoti ar uzgaļiem pie kājām. Bagātie lietuvieši apglabāti ar vairākiem ieročiem – kaujas cirvi, kaujas nazi, uz kājām uzliktu vairogu, bet tikai īpaši bagāti karavadoņi apglabāti ar divasmeņu zobeniem un zirgiem. Starp visiem citiem izceļas tā sauktais Taurapiļa kunigaiša kaps, kur apbedītajam augstmanim bija zobens ar apzeltītiem sudraba maksts apkalumiem, kaujas nazis, kaujas cirvis, vairogs, blakus viņam apglabāts zirgs ar pieticīgām zirglietām. Daudz vīriešu apglabāts pavisam bez ieročiem.
Sieviešu kapa piedevas arī ļoti pieticīgas. No darbarīkiem visbiežāk sastopams dzelzs īlens, retumis sirpis, ļoti reti māla vai akmens vārpstas skriemelis. Apbedījumos atrastās vīriešu un sieviešu rotas ir vieglas, pieticīgas, daļa saktu un rotadatu ir no dzelzs. Ļoti reti sastopamas sudraba rotas. Lietuvieši iemācījās kausēt dzelzi jau pirms mūsu ēras, viņu zemēs bija daudz dzelzs rūdas, tāpēc bija lētāk kalt dzelzs rotas, nekā pirkt dārgo bronzu vai vēl dārgāko sudrabu.
4.–5. gadsimta mijā, kad sāka izplatīties mirušo sadedzināšanas tradīcija, sadedzinātās mirstīgās atliekas tika apglabātas tajos pašos uzkalniņkapos. Tā kā šī ieraža kļuva arvien izplatītāka, tādi paši uzkalniņkapi tika sabērti arī sadedzinātajām mirstīgajām atliekām. Uzkalniņkapi lieli – no 4 līdz 14 metriem diametrā un 1,5 metrus augsti, taču šajos kapulaukos gadās arī ļoti lieli uzkalniņkapi – līdz pat 22 metriem diametrā un 2 metrus augsti. Uzkalniņkapi aizņēma dažu hektāru vai pat vairāk par 10 hektāru lielu platību. Kapos tika aprakti ugunskura vietā salasītie kauliņi. Ugunskapi atrodami arī uzkalniņkapa pamatnē un dažādās uzbēruma vietās. Sadedzinātās mirstīgās atliekas tika iebērtas nelielās, seklās bedrītēs. Tikai areāla ziemeļu daļā ugunskapam uzkalniņkapa pamatnē tika izrakta tāda paša lieluma bedre, kādas tika raktas nesadedzinātam mirušajam. Kopā ar sadedzinātajiem kauliņiem (blakus vai virsū) tika liktas kapa piedevas, kārtīgāk 5.–6. gs. kapos, bet vēlāk sajaukti ar kauliņiem. Ļoti reti, iespējams, maģiskiem nolūkiem, ieroči tika iedurti blakus kauliņu kaudzītei. Ugunskapos atrodamas gan sadedzinātas, sakusušas, gan nesadedzinātas kapa piedevas, bet tās parasti ir salauztas. Ļoti reti atrodami audekla fragmenti, kurā, visticamāk, bija ietītas kapa piedevas bet varbūt arī visi no apbedīšanas ugunskura izņemtie mirušā kauliņi.
Ugunskapu kapa piedevas ir tādas pašas, kādas ir skeletkapos –šaurasmens pieta cirvji, uzmavas šķēpa gali (bet ne šķēpi ar kātiem), naži, siksnu sprādzes, reizēm dzelzs umbons. Atrasti arī sadedzināti zirgi, kas apglabāti kopā ar jātniekiem vienā uzkalniņkapā. Zirgus biežāk apbedīja nesadedzinātus un atsevišķos kapos. Sieviešu kapos atrodamas tādas pašas kapa piedevas, kādas agrāk – īleni, vārpstu skriemeļi, sirpji, reizēm adatas. No rotām visbiežāk liktas salauztas lentveida aproces un aproces ar paplatinātiem galiem, kaklariņķi un saktiņas.
Apģērbs
Par lietuviešu apģērbu zināms ļoti maz. Agri pārņēmuši mirušo dedzināšanas paražu, viņi mums par to nav atstājuši gandrīz nekādu informāciju. Lietuviešu apģērbs rekonstruēts, izmantojot analoģiju ar citu baltu cilšu apģērbiem. Domājams, ka vīriešu apģērba daļām bija jābūt līdzīgām aukštaišu vai žemaišu apģērbam – krekli, bikses, jakas, apmetņi, zābaki un cepures, taču mums nav zināmas nekādas detaļas. Skaidrs ir tikai tas, ka lietuviešu vīrieši, salīdzinot ar citiem, valkāja maz rotu. Visbiežāk tā bija stopsakta, vēlāk pakavsakta, šaura, plāna lentveida aproce, siksna ar dzelzs, retāk – bronzas sprādzi, spirālgredzens. Pat ļoti turīgiem karavīriem, kas apglabāti ar zobenu un zirgu, nebija kaklariņķa. Ļoti reti vīriešu kapos atrodami arī tādi priekšmeti kā galoda, pincete, kaula ķemme un dzeramā raga apkalumi.
Arī par sieviešu apģērbu un tā daļām var tikai izteikt minējumus pēc analoģijas, tomēr sievietes nēsāja vairāk rotu nekā vīrieši. Ir zināms, ka 5.–6. gadsimtā lietuvietes valkāja cepurītes (vai vainagus), kas pie abiem deniņiem bija rotātas ar vairākām deniņrotām. Tās bieži atrodamas lietuviešu sieviešu kapos. Reizēm kaklu rotāja stikla vai dzintara krelles un kaklariņķi. Krūtis visbiežāk rotāja viena stopsakta vai rotadata. Uz rokām lietuvietes nēsāja lentveida vai muciņas formas plānas, izliektas aproces, spirālgredzenus. Bagātas sievietes savu apģērbu, visticamāk, tā malas, rotāja ar 3–5 cm platām jostām, kas bija blīvi pārklātas ar vertikāli piešūtiem dobiem bronzas cilindriņiem. Šī mode saglabājās vairākus gadsimtus, līdz pat 8. gs. beigām cilindriņi atrodami arī sieviešu ugunskapos.
PRŪŠI
Areāls
13. gadsimtā prūšu zem