Mums, šodien dzīvojošajiem lietuviešiem un latviešiem, kas pārstāvam vienīgās palikušās baltu tautas, ir pienākums nākamajām paaudzēm nodot baltu dzīvības uguni, lai starp 7 miljardiem Zemes iedzīvotāju tās būtu redzamas, dzirdamas, tiktu cienītas un atbalstītas. Tas ir bezgala atbildīgs uzdevums...
No sirmas senatnes jūs redzu slīdam…
Ar smagu cīņu liesmās apsausētām sejām.
Pie plašās Lielupes ir pavards izpostīts,
Bet priekšā – grūti trimdinieku ceļi!
Kur Mežotne? Kur Tērvete? Kur senā Sidabre?
Kur Viestarts līdz ar saviem jāt(e)nieku pulkiem?
Vien kapi, milzu kapi aizmirsušās valodas…
Un hronikas ar zīmēm tikko salasāmām…
Bet nav tā mirusi – ir tauta aizvien dzīva
Vien toreiz cietsirdīgu bruņinieku kauta.
Un varoņu kapi, valoda jau aizmirsta,
Bet asinis viņu aizvien kūsā manī, es jūtu.
Jozs Šļavs (Juozas Šliavas). “Zemgaļi”
Mums, šodien dzīvojošajiem lietuviešiem un latviešiem, kas pārstāvam vienīgās palikušās baltu tautas, ir pienākums nākamajām paaudzēm nodot baltu dzīvības uguni, lai starp 7 miljardiem Zemes iedzīvotāju tās būtu redzamas, dzirdamas, tiktu cienītas un atbalstītas. Tas ir bezgala atbildīgs uzdevums...
Raugoties caur vēstures prizmu, no 13. gadsimta līdz pat 17. gadsimta beigām lietuvieši un latvieši vairāk vai mazāk uzturēja savstarpējos sakarus, jo apdzīvoja vienu vai dažādas valstis. Lietuvas un Latvijas robeža, neskaitot dažus mazus izņēmumus, ir pati senākā šajā reģionā. Pierobežas reģionu iedzīvotāju kontakti sniedzas vēl tajos laikos, kad nostabilizējusies Lietuvas un Latvijas robeža 14. gadsimtā nošķīra te dzīvojošos kuršus, zemgaļus un sēļus.
Kopš 16. gadsimta baltiem bija atšķirīgi galvenie izglītības centri – prūšiem, Prūsijas lietuviešiem un Latvijas kuršiem – Karaļauči, lietuviešiem un latgaļiem – Viļņa, Vidzemes latviešiem – Tērbata (Tartu). Savukārt 19. gadsimtā par galveno izglītības centru Krievijas impērijā baltiem kļuva Pēterburga. Vēlāk, pēc impēriskajām dalīšanām nokļuvuši cariskās Krievijas sastāvā, lietuvieši un latvieši vairāk pievērsās viens otram kā etniski radniecīgām, uz Rietumu kultūru orientētām un līdzīgu likteni piedzīvojušām tautām. Tieši šajā laika periodā radās un sāka nostiprināties baltu vienotības ideja. 1918. gadā Latvijas nacionālās valsts dibināšana un Lietuvas nacionālās valsts atjaunošana stāvokli izmainīja pēc būtības. Lai arī latviešu un lietuviešu tautu nacionālā valstiskuma attīstība bija teju identiska, un galvenie tās posmi un mērķi atšķīrās pavisam nedaudz, ceļā uz neatkarību katrai tautai bija gan savas īpatnības, gan dažādas darbības formas.
Kā veidojās modernās baltu nācijas, kādu simboliku tās izvēlējās un izmantoja savas nacionālās identitātes konstruēšanai? Latviešiem viens no simboliskajiem nacionālās identitātes konstrukcijas balstiem līdzās dziesmu svētkiem ir K. Barona “Latvju dainas” un A. Pumpura eposs “Lāčplēsis”. Kā saka prof. V. Muktupāvels, Lāčplēsis patiesībā ir heroizēts pagānu kultūras pārstāvis, bet viņa cīņa ar melno bruņinieku netiešā veidā nozīmē pretošanos Eiropas kristīgajai kultūrai un tās ienākšanai. “Citādi bija Lietuvā. Te viduslaiku valstiskums – Lietuvas Dižkunigaitija – kļuva par simbolisku nacionālisma konstrukcijas pamatu. Lietuvas valdnieki, īpaši Mindaugs un Vītauts, ieguva mitoloģizētu, pagānisko un kristīgo kultūru pārstāvošu varoņu oreolu, bet fundamentālais Teodora Narbuta (Teodoras Narbutas) vēsturei veltītais darbs “Dzieje starozytne parodu litewskiego” – nacionālā eposa statusu.” (V. Muktupāvels)
No otras puses, starpkaru laikā iezīmējās arī tas, kas jūtams vēl tagad – labāk un dziļāk iepazīt kaimiņvalsti. Cilvēki uzturēja dažādus sakarus, piemēram, ne mazums lietuviešu inteliģences pārstāvju dzīvoja vai strādāja Rīgā, lietuvieši strādāja Latvijas rūpniecībā un lauksaimniecībā, taču oficiālā līmenī lielas valstu savstarpējās intereses vienai par otru nebija. 20. gadsimta otrajā pusē, padomju laikos, sakari starp dažādām Lietuvas un Latvijas organizācijām un iedzīvotājiem, kā kopīga likteņa brāļiem, bija gana intensīvi, īpaši starp intelektuāļiem. Tas radīja priekšnosacījumus vēlāk aktīvi atbalstīt vieniem otrus un kopā tiekties pēc galvenā mērķa – atjaunot Lietuvas valsts un Latvijas valsts neatkarību.
Atjaunojušas neatkarību, abas valstis tiecās pēc vienādiem mērķiem – nostiprināt savu valstiskumu, iekļauties starptautiskajā sabiedrībā un risināt iekšējos politiskos, ekonomiskos, sociālos un kultūras jautājumus. Šajā laikā abu tautu iekšējā emocionālā saikne bija īpaši spēcīga. Baltijas ceļš vienmēr paliks vislabākā Lietuvas, Latvijas, kā arī Igaunijas cilvēku kopības un solidaritātes izpausme.
MĀKSLAS TELPU PUNKTLĪNIJAS
Kultūra – tā ir tā joma, kurā Lietuvas un Latvijas sadarbība var būt un tai ir jābūt intensīvai. To nosaka divu baltu tautu valodu radniecība un ģeogrāfiskais tuvums, ne mazums kultūras un vēsturisku sakarību. Simboliski, ka vārdi “mums viena zeme, viena saule, tā pati mūsu jūra” / “mums viena žemė, viena saulė, ta pati mūsų jūra” abās valodās skan gandrīz vienādi.
Baltu pasaules uztveres ietekmētā mākslinieciskā tradīcija ir eksistējusi bez pārtraukumiem. Baltu mākslinieciskie simboli tika pārņemti no paaudzes paaudzē. Šodien senās kultūras mantojums, tā saglabātās jēgpilnās zīmes iedvesmo māksliniekus no jauna pārdomāt un atspoguļot šo mantojumu, meklēt jaunu saturu, formas tīrību, improvizācijas un estētisko veidolu.
Arheoloģisko objektu parādīšanās 19. gadsimta mākslinieciskajā jaunradē saistāma ar arheoloģijas zinātnes un tās aizsākumiem Latvijā un Lietuvā. To ietekmēja arī romantisma pasaules uzskatu ideāli – pagātnes godāšana, identitātes meklējumi, aizraušanās un interese par savas zemes vēsturi. 20.–21. gadsimta baltu mākslas interpretācijas mākslinieciskajā jaunradē noteica jau citi, sava laika garam atbilstoši motīvi. Tas ir mākslinieka intelekta atspulgs, domāšana, kas pamatojas saiknē ar cilvēces kultūru, dažkārt mākslinieciskās valodas metaforiskums, plastiskās izteiksmes attīstība vai vienkārši stilizācija. Var minēt gan B. Kutaviča (B. Kutavičius) oratorijas, gan P. Brūvera dzeju, gan tautas daiļamatnieku un amatnieku darbus gadatirgos un folkloras festivālos. Te pieskaitāmi gan profesionālu autoru, gan amatieru, gan grupu, kolektīvu un individuālo mākslinieku darbi.
Ļoti plaša ir baltu mākslas telpa, kurai būtībā nav nekādu kontūru – vecuma, institucionālo, mākslas veidu, formu utt. No ierakstiem vai negaidītiem miniatūriem dzintara objektiem, apģērbu kolekcijām, no salmiem darinātām skulptūrām līdz radošām spēlēm ar baltu ornamentiem pirmsskolas iestādēs vai skolēnu videoklipu konkursa par senajām baltu dziesmām. Mūsdienu “lielie” un “mazie” mākslinieki senču mantojumu pielāgo jau citādiem mākslinieciskās izpausmes līdzekļiem un piešķir tam jaunu, šodien aktuālu nozīmi. Domājams, arī nākotnē baltu kultūras mantojums būs svarīga mūsu savdabības, tautiskās un personīgās identitātes daļa.
VĒSTURES REKONSTRUKCIJAS KLUBI
Mūslaikos vēsture un vēsturiskā atmiņa vairs netiek glabāta tikai tradicionālajos veidos (grāmatas, muzeja eksponāti). Sabiedrībā, kas kļūst aizvien universālāka, rodas entuziastu pulciņi, kas ir gatavi atjaunot un sargāt tradīcijas, vēsturi un šīs tradīcijas izplatīt un parādīt sabiedrībai.
Viens no šādiem entuziastu pulciņiem ir A. Bitaiša (A. Bitaitis) vadītais vēstures klubs “Semigallia” Jonišķos. Šī sabiedriskā organizācija sargā, pēta, atjauno, kopj un reprezentē senās Zemgales cīņas mākslas, senos amatus, etnokultūru. Kluba biedri pēc autentisku arheoloģisko atradumu paraugiem paši atjaunojuši apģērbu (par pamatu ņemti Jauneiķu, Stunģu un Šukiņu apkaimē (Pakrojas rajonā) zemgaļu nēsātie tērpi), ieročus un rotas. Atjaunojot apģērbu, kluba biedri konsultējās ar arheologu dr. E. Vasiļausku (E. Vasiliauskas). Klubs piedalās dažādos pasākumos Jonišķu rajonā (Saules kaujas piemiņas pasākumi Jauņūnos), kā arī nes Jonišķu vārdu ārpus novada robežām.
Analoģiski klubi ir izveidoti arī Latvijā. Biedrība “Latviešu karavīrs” veic ļoti plašu darbību. Viņu interesēs ietilpst dažādi Latvijas vēstures periodi, sākot no mūsu ēras sākuma līdz pat šodienai, karavīru ekipējums, bruņojums, kauju piemiņas pasākumi, cīņas taktika, aizsardzības nocietinājumu pētīšana, rekonstrukcija un popularizēšana. Šī biedrība piedalās dažādos svētkos, piemiņas pasākumos, vēstures periodu rekonstrukcijas pasākumos.
Organizācijai “Tērvetes zemgaļi”, kuras kodolu veido Tērvetes muzeja darbinieki, ir pievienojušies arī jaunieši, kas interesējas par sava novada vēsturi, popularizē Latvijas materiālo un garīgo kultūru, īpašu uzmanību veltot 5.–13. gadsimta zemgaļu kultūrai. Biedri paši šuj sev apģērbu, izgatavo darbarīkus, ieročus un rotas. “Tērvetes zemgaļi” ne tikai organizē Zemgaļu svētkus, bet arī piedalās citos pasākumos, popularizē zemgaļu tradīcijas un kultūru ārpus Latvijas robežām.
DZĪVĀS VĒSTURES SVĒTKI
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā un Lietuvā aizsākās dzīvās vēstures svētku organizēšana. Svētkos kā eksperiments tiek piedāvāta pamatota attiecīgā laika perioda dzīvesveida rekonstrukcija ar izglītojošu nodarbību elementiem. Pats nozīmīgākais no tiem Lietuvā ir starptautiskais eksperimentālās arheoloģijas festivāls “Dzīvās arheoloģijas dienas Kernavē”. Seno amatu svētki notiek arī daudzviet citur Lietuvā – ir Neringas seno amatu dienas, Varnupju Kirvakalņa festivāls Marijampoles rajonā, seno amatu, arhaiskās mūzikas un karamākslas festivāli “Jotvas vārti” Alītā un “Apole” Apoles pilskalnā Skodas rajonā, kā arī daudzi citi. Dzīvā arheoloģija – unikāls veids, kā iepazīties ar arheoloģisko pētījumu rezultātiem, vienlaikus iegremdējoties reiz bijušo laikmetu un kultūru dzīvesveidā. Tā ir lieliska iespēja iepazīties ar aizvēstures un viduslaiku amatiem, pašiem izmēģināt arhaiskas ražošanas tehnoloģijas, pacensties senatnīgās sacīkstēs.
Pilskalni, kas daudzus gadus pavadījuši aizmirstībā un mierā, nu atkal atdzīvojas. Ik gadu 22. septembrī pilskalnu virsotnēs tiek organizēta “Pilskalnu sasaukšanās”, tā atzīmējot Baltu vienības dienu. Šajā dienā simboliski tiek pieminēta uzvara Saules kaujā (to atzīmē kopš 2000. gada ar Lietuvas Seima un Latvijas Saeimas lēmumu).
Arī pilsētas un mazpilsētas ir sākušas rīkot savus tradicionālos svētkus, svinēt valstīm svarīgas gadadienas, organizēt svētkus, kas atdzīvina baltu cilšu pagātni un tradīcijas. Piemēram, Sidabres pilskalna pakāje ir kļuvusi par svarīgu svētku vietu Jonišķu iedzīvotājiem. Sidabres pilskalns tiek saistīts ar zemgaļu pēdējo pili Sidabri. 2008. gada 6. jūlijā organizācija “Lietuvai pagražinti draugija” kopā ar pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām ierosināja akciju – tautas vienošanās sasauksmi “Pilskalnu gaisma”. Pilskalnā ne tikai iedegās ugunskuru gaismas, bet arī notika dzīvās vēstures mācību stunda jaunatnei, tika dziedātas dziesmas, lasīta dzeja. Tieši pēc gada Jonišķu Vēstures un kultūras muzejs noorganizēja pasākumu “Ar ko tu sācies, Lietuva?”, kura apmeklētājus sagaidīja autentiskā zemgaļu apģērbā tērpušies jaunieši. Tika lasīta dzeja, senās hronikas un fragmenti no J. Marcinkeviča (J. Marcinkevičius) drāmas “Mindaugs”. 2010. gadā pilskalnā, vaidelotēm dejojot, ugunskuriem degot, skanot dziesmām un dzejai, tika pieminēti Žalgires (600 gadu) un Durbes (750 gadu) kauju jubilejas datumi. Tādējādi Sidabres pilskalnā tagad tiek apvienotas senās un jaunās tradīcijas, parādīta lietuviešu svētku nozīme.
Kā Jonišķiem svarīgs ir Sidabres pilskalns, tā Žagarei – vēsturiskais Žvelgaiša pilskalns. Žvelgaiša pilskalnā tiek rīkoti Žagares pilsētas pasākumi, rādītas operas izrādes (pirmoreiz B. Dvarjona (B. Dvarionas) operas “Daļa” izrāde notika 1960. gadā, pēc teju 50 gadu pārtraukuma pilskalnā atkal tika rādīta opera) un dedzināti ugunskuri. Tā kā pilskalnu iecienījuši gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi, pēc Žagares reģionālā parka direkcijas iniciatīvas pilskalna pakājē izveidota minimāla tūrisma infrastruktūra (automobiļu stāvlaukums, ar pilskalna vēsturi iepazīstina izsmeļošs informatīvais stends).
Īpaši nozīmīgi svētki norisinās Latvijā, Tērvetē. Tērvetes pilskalns ir viens no svarīgākajiem un nozīmīgākajiem baltu apdzīvotajās teritorijās. Tas tiek dēvēts arī par zemgaļu galveno politisko, ekonomisko un kultūras centru, kura politiskā un ekonomiskā neatkarība turpinājās līdz pat 13. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Kopš 2003. gada Tērvetes pilskalna pakājē ik gadu notiek Zemgaļu svētki, kuru mērķis ir popularizēt seno zemgaļu dzīvesveidu, garīgās un materiālās kultūras vērtības. Šajā laikā svētki ir raisījuši milzīgu interesi. Svētkos piedalās viesi no Lietuvas, Somijas, Zviedrijas, Igaunijas, Krievijas, Polijas un Baltkrievijas. Tradicionālie viesi, kas ik gadu piedalās svētkos, ir folkloras kopas un vēstures rekonstrukcijas klubi: “Tērvetes zemgaļi”, “Excalibur”, “Senzeme”, “Ugunszīme”, “Vilkači”, “Laiva”, “Rodenpois”, “Komturia Vinda”, “Upmale”, “Trokšņu iela”, “Senās vides darbnīca” (Latvija), “Kovarnis”, “Vilkatlakai”, “Varingis”, “Švenčiausios Marijos vienuolyno riteriai” (Lietuva), “Reas” (Igaunija), “Maktig Korp”, “Unia Meča i Vorona”, “Orden Hrama” (Baltkrievija), “Pelēkie vilki” (Somija).
Latvijā un Lietuvā daudz arī citu vietu, kurās tiek svinēti dažādi baltisko identitāti atspoguļojoši svētki, veidoti parki. Tērvetes dabas parkā vēstures muzeja ekspozīcija stāsta par seno zemgaļu un Tērvetes senatnes vēsturi. Muzejā eksponēta bagātīga seno metāla izstrādājumu kolekcija, Tērvetes pils makets, zemgaļu ieroči, sadzīves priekšmeti un rekonstruētas rotas. Bērniem parkā tiek piedāvāts atpūtu apvienot ar mācīšanos un izziņas procesu, pastaigājoties pa Meža Mātes un Purvu taku. Meža Māte iepazīstina bērnus ar koku, augu, dzīvnieku, un kukaiņu daudzveidību. Bērnus, gluži kā īstus zinātniekus, aicina izpētīt vietējā purva apkārtni. Jaunajiem pētniekiem tiek nodrošināti pētnieciskajiem darbiem nepieciešamie līdzekļi un instrumenti.
Valsts Kernaves kultūras rezervāta teritorijā ietilpst visa Pajautas ieleja ar 5 pilskalniem un daļu Neres augšējās terases, kurā izvietojusies mūsdienu Kernaves mazpilsēta. J. Giža (J. Gižas) sēta atrodas Drevernā – ļoti senā, jau 1253. gadā minētā zvejnieku ciemā, kas atrodas Kuršu jomas piekrastē, pie Drevernas upes grīvas. Drevernas zvejnieku vārdu slavenu darīja nadzīgais kurēnu, liellaivu un venteru laivu būvnieks J. Gižs. Šeimīniškeļu pilskalns (Voruta) un koka skatu tornis redzami netālu no Anīkščiem, pie ciema Naujieji Elmininki. Pilskalns atrodas starp divām dziļām ielejām, pa kurām reiz plūda Voreles un Volupes ūdeņi. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka te stāvējusi karaļa Mindauga Vorutas pils. Tas ir vislabāk izpētītais pilskalns Lietuvā un viens no visizpētītākajiem visā Austrumbaltijā.
No 1997. gada Anīkščos tiek apsvērta ideja Šeimīniškeļu pilskalnu, kura virsotnē 13.–14. gadsimtā stāvējusi koka pils, padarīt par dzīvās vēstures skolu un tā radīt vēl vienu oriģinālu kultūras tūrisma objektu. Pils aizsargtorņos tiks ierīkotas vēstures ekspozīcijas un īstenotas dažādas izglītojošas aktivitātes. Tiks eksponēti priekšmeti (numismātika, heraldika, portreti), kas atspoguļo Lietuvas valdnieku un valsts vēsturi, pils iedzīvotāju sadzīves priekšmeti, rotas, senie apģērbi, senie ieroči, pilskalnā atrasto ieroču fragmenti, tiks organizētas dažādas izstādes par vēstures tēmu. Apmeklētāji varēs pamēģināt izšķilt uguni, cept gaļu vai zivi, izveidot podiņu, lāpīt ar kaula adatu, izgatavot vienkāršas rotas, izmēģināt senos vērpšanas un aušanas veidus, šaut ar loku, mest šķēpu utt. Pils iekšpagalmā tiks svinīgi atzīmēti valstij svarīgi datumi (Lietuvas karaļa Mindauga, Vītauta Dižā kronēšanas dienas, Baltu vienības diena, Žalgires kaujas piemiņas diena u.c.). Lai padziļinātu arī izpratni par kultūrvēsturisko mantojumu, paredzēts skolēniem sagatavot specializētu izglītojošu programmu, kas atspoguļos Lietuvas valsts izveidošanos un nostiprināšanos. Šobrīd muzeja izglītojošās un izziņas aktivitātes tiek īstenotas 2004. gada vasarā pie pilskalna uzbūvētajā koka skatu tornī. Te var iepazīties ar pils vēsturi, aplūkot pils maketu, arheoloģisko atradumu paraugus, pārbaudīt acs precizitāti un roku spēku, šaujot ar loku, arbaletu, metot šķēpu, tā sajūtot 13. gadsimta pils iedzīvotāju garu.
Divas vasaras Raseiņu rajona Jūkaiņu mežā notika skulptoru plenēri. Pēc tiem no ozola izgrebtās skulptūras izrotāja taku. Tagad apmeklētāji šeit var iepazīties ne tikai ar augiem, bet arī seno lietuviešu dievībām. Jūkaiņu mežs ir arī vēsturiski nozīmīgs. Tajā atradusies pagānu elku pielūgšanas vieta. Pie tās arī tagad pulcējas šīs senās lietuviešu ticības atzinēji. Jūkaiņu izziņas-rekreācijas takas vide ir veidota tā, lai parādītu interesantas ainavas, izceltu tūrisma objektus, lai apmeklētāji sajustu izsmalcināto dabas skaistumu. Piemērotību rekreācijai noteica valdošo koku sugu ekoloģiskās, bioloģiskās un morfoloģiskās īpašības, augtenes apstākļi un vecums.
BALTU KULTŪRAS PARKS:
NO VĒSTURES UN KONCEPCIJAS LĪDZ PIRMAJIEM REZULTĀTIEM
Šauļu puse ir īpaši savdabīgs baltu kultūras centrs, jo te saskaras trīs baltu cilšu – zemgaļu, žemaišu un aukštaišu – robežas, vēl aizvien funkcionē gadsimtiem svarīgi krustceļi, starp mežiem joprojām slienas pilskalni, atgādinot par baltu cildeno pagātni.
Šauļu pilsētas Salduves meža parkā, kura teritorijā slejas gadsimtiem senas vēstures liecinieks ¬ Žuvininku pilskalns, ko ļaudis dēvē par Salduves kalnu, iecerēts izveidot Baltu kultūras parku. Baltu kultūras parka koncepcijas būtība tiek pamatota ar nepieciešamību aizsargāt materiālās un nemateriālās kultūras mantojumu un dabu, atjaunot, veidot un pielāgot sabiedrības vajadzībām ne tikai Lietuvas, bet arī starpvalstu, Baltijas reģiona un pasaules līmenī. Baltu kultūras parks – tas ir unikāls parks, kuram nav analoga pasaulē un kurš atspoguļo baltu cilšu (aukštaišu, žemaišu, zemgaļu, kuršu, latgaļu, lietuviešu, sēļu, jātvingu un skalvju), kas dzīvojušas 10.–13. gadsimtā (14. gadsimtā) pašreizējās Lietuvas, Latvijas, Krievijas, Baltkrievijas, Polijas, Vācijas teritorijā, vēsturisko mantojumu, dabu, materiālo un garīgo kultūru. Parka koncepcija tiek pamatota ar šādiem satura un izpausmes aspektiem: unikalitātes, etniskās identitātes; pilsoniskuma, izglītošanas; piemiņas un radošuma attiecību; lokālā un globālā krustpunktu; starpdisciplinaritāti; zināšanu rezerves; ainavas un pasākuma u.c. Projekta vispārējais mērķis – atdzīvināt Salduves meža parku līdz ar Žuvininku pilskalnu un pielāgot tos sabiedrības vajadzībām, izveidojot Baltu kultūras parku.
Eiropas kultūras un izklaides parku analīze rāda, ka to darbība ietver kultūras, izziņas, izklaides un citas funkcijas, kas attīsta konkrētajai valstij vai reģionam raksturīgas kultūras, dabas, ģeogrāfisko identitāti veidojošas tēmas. Baltu kultūras identitātes aspekts nav skarts nevienā no analizētajiem objektiem. Lietuvas ievērojamāko rekreācijas objektu analīze atklāj, ka kultūras parki attīsta dažādas ar Lietuvas vēsturi, Eiropas ģeogrāfisko savdabību saistītas tēmas, bet neskar baltu cilšu vēsturiskās identitātes, attīstības, savdabības tēmas.
Minēto iemeslu dēļ tika ierosināts vairāku kārtu projekts “Salduves parka un Žuvininku pilskalna atjaunošana un pielāgošana sabiedrības vajadzībām, izveidojot Baltu kultūras parku”. Projekta iesniedzējs – Šauļu pilsētas pašvaldības administrācija, kas saskaņā ar darbības nosacījumiem ir atbildīga par pilsētas stratēģisko plānojumu, piedāvājumu izteikšanu stratēģijas īstenošanai.
Salduves un Talkšas ezera masīvs ir viens no svarīgākajiem Šauļu pilsētas dabas karkasa elementiem. Tas īpašs ar to, ka tajā koncentrējas sauso mežu augtenēs augošie priežu sili, kas izvietojušies ap Šauļu Žuvininku pilskalnu. Viens no vides jomas pamatmērķiem ir dabiskas vides un vēstures, kā arī kultūras mantojuma saglabāšana un pielāgošana tūrismam; masīva aizsardzība pret pilsētas urbanizēto teritoriju attīstību tajā; pastāvīgas un kvalificētas uzraudzības, kā arī aizsardzības nodrošināšana (mizgraužu perēkļu topogrāfija, nenoskaidrotas patvaļīgas mežizstrādes, ugunsgrēku bīstamība gada sausajā periodā).
Šauļu Žuvininku pilskalns ar apmetni, dēvēts par Salduves kalnu, ir iekļauts LR nekustamo kultūras vērtību sarakstā (unikālais kods 1806[IR1] ). Pilskalns ierīkots atsevišķa liela paugura augstākajā daļā. Plakums apaļš, 20 m diametrā, no visām pusēm apjozts ar valni, kurš rietumu pusē ir 1,7 m augsts, 20 m plats, citur – 0,5 m augsts, 10 m plats. Dienvidu, rietumu un ziemeļu pakājēs izrakts 10–30 m plats, 1–4 m dziļš grāvis (platākais un dziļākais ir rietumu pusē, kur dibena platums sasniedz 10 m), aiz kura uzbērts 185 m garš, 3 m augsts, 11 m plats valnis ar 2 m augstu ārējo nogāzi. Grāvja un vaļņa vietā ziemeļu un austrumu pakājēs ir 10 m plata terase. Nogāzes stāvas, 10–15 m augstas. Dienvidaustrumu pakājē 1 ha platībā ir apmetnes vieta. Pilskalnam nodarīti postījumi 1915., 1941. un 1944. gadā, veidojot ierakumus, kā arī 1930.–1931. gadā, uzstādot ģeodēziskās zīmes. Pakājes vaļņa rietumu daļa norakta 1977. gadā, uzstādot monumentu Padomju armijai. Plakums ir postīts.
Plaši arheoloģiskie Šauļu Žuvininku pilskalna un tā apkārtnes pētījumi nav veikti, notikusi tikai priekšizpēte. Pēc vēsturiskajām pazīmēm pilskalns datējams ar 11.–14. gadsimtu. 1957. gadā Šauļu “Aušros” muzeja arheologs J. Naudužs (J. Naudužas) pilskalna apkārtnē atrada dažas keramikas lauskas. 1991. gadā Kultūras mantojuma centra arheologs B. Dakanis uz dienvidaustrumiem no pilskalna konstatēja senas apmetnes kultūrslāni. 1999. gadā, līdzinot izrakņāto plakumu, atrasti apdeguši akmeņi, no plakuma nobirušā kultūrslāņa atliekas. Šauļu “Aušros” muzejā tiek glabāti vairāki atradumi, kuru kartītēs atzīmēts, ka tie ir no Šauļu Žuvininkų pilskalna – tas ir dzelzs šķēpa uzgalis, laužņu iemutnis un bronzas spirālīte.
Izsmeļošākie arheoloģiskie pētījumi veikti 2001. gadā. Tos vadīja Šauļu “Aušros” muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja A. Šapaite (A. Šapaitė) – tika izpētīts 57 m² liels laukums.
Rietumos no pilskalna esošā pauguriņa ziemeļrietumu nogāzē fiksēts 2,4 m plats un 7 m garš akmeņu segums. Tas arheologiem ļāva pieņemt, ka pauguriņš ir uzbērums, kura nogāze nostiprināta ar akmeņiem. To apstiprināt varētu tikai izsmeļoši paša iespējamā uzbēruma un tuvumā esošo paaugstinājumu izpēte.
Skopās 13. un 14. gadsimta rakstu avotu ziņas par Šauļu zemi vēsturnieki un valodnieki ir apsprieduši ne reizi vien, skaidrojot Šauļu pilsētas izcelsmi un strīdoties par 1236. gada Saules kaujas vietu. Dubīsas augšteces baseinā, kā arī Dubīsas un Mūsas ūdensšķirtnē jeb mūsdienu Šauļu rajona austrumu daļā zināmi gandrīz 20 uzkalniņkapi vai vietas, kurās atrastas 1.–4. gadsimta kapiem raksturīgas rotas un citi izstrādājumi. Tas nozīmē, ka tolaik Šauļu apkaime bijusi bagātīgi apdzīvota, cilvēki dzīvojuši nelielās kopienās. Sētas bijušas arī pašreizējā Šauļu pilsētas teritorijā. Šķiet, ap 4.–5. gadsimtu par Šauļu un tuvāko apkaimju centru kļuva grūtāk aizsniedzamajā, daļēji purvu ieskautajā Salduves paugurā uzbūvētā koka pils un tās pakājē patvērumu radusī apmetne. To, ka šī apmetne varēja pastāvēt, kā pieņem A. Tautavičs (A. Tautavičius), pierāda līdzās esošie Lepšu senkapi, kas 1937.–1939. gadā kļuva par Šauļu kapsētu. No tiem Šauļu “Aušros” muzejā ir nonākuši 6.–16. gadsimta atradumi. Iespējams, ar laiku izaugot, šī apmetne kļuva par tā laika politisko centru, un tās vārdā sākta dēvēt visu ziemeļaustrumu žemaišu zemi. Kā saka J. Naudužs, Šauļu apmetne bija spēcīgs pretošanās centrs cīņā ar zobenbrāļiem, kas lauzās dziļāk Lietuvā. Arheologs uzskata, ka Žuvininku pilskalns funkcionēja kā paslēptuve, kur briesmu gadījumā saskrēja slēpties iedzīvotāji no plašas apkaimes. Uz kalnu caur purviem veda 3 kūlgrindas (izklāti, slepeni purva ceļi zem ūdens līmeņa) – no Aleksandrijas (t.i. no dienvidiem), no Malavēnu ciema (no ziemeļaustrumiem) un kaut kur starp Ginkūnu un Talkšas ezeru (no ziemeļrietumiem). Pirmā kūlgrinda, kā stāsta J. Naudužs, izveidota no baļķiem, kas salikti cits citam blakus un piespiesti ar akmeņiem (platums 4–5 m, garums aptuveni 200 m), tāpat ierīkota arī otra, daudz garāka. Analizējamā objekta aizsardzības funkcijas nozīmīgumu apliecina pilskalna aprīkojums, kas izceļas ar lielu aizsargvalni pakājē. Vēsturnieks R. Batūra, kurš uzrakstījis pētījumu par Šauļu (Saules) kauju, daudzos gadījumos piekrīt A. Tautaviča un J. Nauduža apgalvojumiem, ka 5.–6. gadsimtā Šauļu pils bija apkārtnes aizsardzības centrs. R. Batūra pētījumā analizē Bartolomeja Hēnekes (vācu val. Bartholomäus Hoeneke, liet. val. Baltramiejus Hionekė) hroniku (“Jaunāko atskaņu hroniku”). Tajā minēta ceturtā 1348. gadā Livonijas ordeņa uzbrukumā iznīcinātā lietuviešu pils Ceila. To R. Batūra saista ar Šauļu Žuvininku pili.
Šauļu zemes ziemeļu malu aizsargāja lielā Lupoņu pils, kas, visticamāk, stāvēja pie ceļa uz zemgaļu apdzīvoto Žagares zemi. Pie Lupoņu pilskalna atrastās lipināto podu lauskas ar grubuļainu virsmu un virpotu podu lauskas rāda, ka apmetne un, iespējams, arī pils te bijusi no 1. gadu tūkstoša vidus līdz 12.–13. gadsimtam.
Krietni mazāka pils, kas atradusies Jurgaiču pilskalnā, bija pie ceļa no Šauļiem uz Sidabri; tālāk šis ceļš veda uz Zemgales centru Mežotni un Lielupi. Šī pils aizsargāja Šauļu zemes ziemeļaustrumu malu.
Lielākā Šauļu zemes pils stāvēja Dubīsas krastā, pilskalnā pie Bubjiem. Domājams, ka šo pili vācu hronists Vartberges Hermanis (liet. H. Vartbergė) dēvēja par “Dubīsas pili Šauļu zemē”. Pēc viņa ziņām, 1348. gadā pili nodedzināja zobenbrāļi[IR2] , drīz vien žemaiši to atjaunojuši, bet 1358. gada 24. janvārī pēc smagām cīņām tā atkal nodedzināta.
Visticamāk, Šauļu zemei piederēja arī nedaudz mazāka pils tās dienvidaustrumu nomalē, Kudinu pilskalnā pie Šaulēniem, kas, spriežot pēc nocietinājumiem atbilst 10.–14. gadsimtam. Vēl divas nelielas un mazāk nocietinātas pilis (slēptuves) 1. gadu tūkstotī – 2. gadu tūkstoša sākumā atradās Normanču pilskalnā pie Pakapes un Velžu pilskalnā pie Arimaiču ezera.
No arheoloģiskajiem pieminekļiem redzams, ka Šauļu zemē atradās vismaz 6 vai 7 atšķirīga lieluma pilis un bija vairāki desmiti lielāku vai mazāku apmetņu. No tām vismaz četras atradās pašreizējā Šauļu pilsētas teritorijā.
Kā atzīst A. Tautavičs, pirmkārt, tā varēja būt Salduves pils un pie tās esošā apmetne, kā arī 6.–16. gadsimta Lepšu senkapi pilsētas dienvidaustrumu nomalē. Otrā apmetne bija pašreizējā pilsētas centrā. Par to liecina aptuveni 300 m uz ziemeļiem no pilsētas centra esošie 7.–15. gadsimta senkapi. Šis ciems izauga pie svarīgākajām Šauļu zemes krustcelēm. Te krustojās ceļš, kas gāja no Salduves caur Jurgaičiem uz Sidabri un Zemgales centru – Mežotni. Otrs ceļš veda uz rietumiem – uz Lupoņu pili un tai garām – uz Žagari, bet tā atzars – uz Kuršēnu apkaimi pie Ventas un toreizējo Knituvas zemi. Trešais ceļš griezās uz dienvidiem, uz Bubju – Dubīsas pili. Pie šiem ceļiem tad arī izveidojās vēl divas nelielas apmetnes. Viena no tām bijusi pie ceļa uz Lupoņiem un Knituvu. Par to liecina aptuveni 1,5 km no pilsētas centra uz rietumiem esošie 6.–12. gadsimta senkapi. Otra apmetne būs bijusi pie ceļa uz Bubjiem, pilsētas dienvidu nomalē, kur atrasti 8.–13. gadsimta kapi.
1983. gadā Lieporjos tika atklāts 5.–8. gadsimta kapulauks un divas tā paša laika perioda apmetnes. Saskaņā ar arheoloģes B. Salatkienes (B. Salatkienė)pētījumu datiem, te bijuši arī unikāli atradumi, kas nav zināmi no citiem Lietuvas arheoloģiskajiem pieminekļiem. Tā ir speciāla apbedīšanas un mirušo piemiņas rituālu vieta kapulaukā, kur konstatētas aptuveni 70 vietas, kur bijis iedzīts stabs un 45 ugunskuru vietas; labi saglabājusies dzelzs kausētavas vieta – no rūdas ieguves līdz darbarīkiem un ieročiem, kas atrasti kapulaukā, kā arī šā aroda piederumi – koka akas un liepu mizas spainīši.
A. Tautavičs domā, ka līdzās Salduves pilij bijusī apmetne saukta par Šauļiem un tās vārdā ar laiku sākts dēvēt visu apkārtējo žemaišu apdzīvoto teritoriju – par Šauļu zemi. 13. gadsimta beigās, paverdzinājuši zemgaļus, iznīcinājuši viņu pēdējās pilis Sidabrē un Žagarē, zobenbrāļi 16. gadsimtā [IR3] īpaši bieži postīja Šauļu un Upītes apgabalus, centās lauzties uz dienvidiem, nošķirt Žemaitiju no pārējās Lietuvas. Uzbrukumu laikā tika aplaupītas un dedzinātas pilis, ciemi, to iedzīvotāji nogalināti vai aizdzīti nebrīvē. 14. gadsimtā tika iznīcināta Salduves pils. 1410. gadā sakaujot krustnešus, norima cīņas arī ar Livonijas zobenbrāļiem[IR4] , taču Salduves pils vairs netika atjaunota. Seno ceļu krustcelēs, ērtākā un svarīgākā vietā, tur, kur tagad ir pašreizējās pilsētas centrs, izauga Šauļu apmetne, kas aizēnoja to, kas kādreiz atradās pie Salduves. 15. gadsimta pirmajā pusē tā kļuva par pilsētiņu, bet ar laiku – par pilsētu.
Šauļu Žuvininku pilskalna un tur stāvējušās pils, citu reģiona piļu nozīme Lietuvas vēsturē, kā atzīst zinātnieki, neapšaubāmi ir liela, jo tās un cilvēku drosme aizturēja ienaidnieku, kas nāca no ziemeļiem, tam neizdevās ielauzties cauri Šauļu zemei dziļāk Lietuvā. Plašā teritorija abās pusēs Mūsai vēl ilgi bija frontes līnija starp Lietuvu un Livoniju. Rakstu avoti, arheoloģisko pētījumu dati ļauj apgalvot, ka minētās un arī nepieminētās pilis, kuru pilskalni kopā ar dabiskajiem šķēršļiem, no kokiem veidotiem vārtiem pie svarīgākajiem ceļiem, slepeniem ceļiem – kūlgrindām, prasme izmantot paziņošanas sistēmu ienaidnieka uzbrukuma draudu gadījumā veidoja vienotu Šauļu zemes aizsardzības veselumu.
Šo arheoloģisko, vēsturisko iemeslu dēļ tad arī radās iecere veidot Baltu kultūras parku. 2008. gadā Šauļu reģiona attīstības aģentūra, uzvarējusi konkursā, ņemot palīgā savā komandā zinātniekus, veica priekšizpēti “Salduves parka un Žuvininku pilskalna atjaunošana un pielāgošana sabiedrības vajadzībām, izveidojot Baltu kultūras parku”. Vēlāk aģentūra iesniedza projektu sākotnējiem darbiem. No 2011. gada sākās pirmie atjaunošanas darbi.
Šauļu reģiona attīstības aģentūra tā paša gada 22.–26. augustā Šauļos noorganizēja kokgriezēju plenēru, kura laikā kokgriezēji no Latvijas un Lietuvas izgreba deviņus baltu ciltīm veltītus jumtiņstabus (liet. stogastulpis), kas tika atklāti Salduves pilskalna pakājē, atzīmējot Baltu vienības dienu. Tajā pašā gadā tika sarīkoti svētki “Baltu vienības ugunis”, kuros piedalījās aptuveni 200 folkloras izpildītāju no Latvijas un Lietuvas.
Šis virtuālais Baltu kultūras parks ir viena no Šauļu reģiona attīstības aģentūras aktivitātēm projektā. Pagaidām pa Baltu kultūras parku iespējams “pastaigāties” tikai virtuāli, taču mēs, šodienas balti, ceram, ka jau drīzā nākotnē to visu ieraudzīsim arī dzīvē – blakus Šauļiem, pie Salduves pilskalna.
Informācijas avots: 2007.–2013. g. Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekts “Baltu kultūras parks” (Šauļu reģiona attīstības aģentūra).
[IR1]Šiaulių Žuvininkų piliakalnis su gyvenviete, vadinamas Salduvės kalnu, yra įtrauktas į LR nekilnojamųjų (unikalus kodas 1806). Kur įtrauktas? Trūksta žodžio/žodžių
[IR2]Taip pat. Livonijos kalavijuočiai egzistavo iki 1237-05-13. Po to jau popiežius įtraukė Kalavijuočių ordino likučius į Vokiečių ordiną. Čia reikėtu patikslinti, kitaip istoriškai klaida..
[IR3]Taip pat. Livonijos kalavijuočiai egzistavo iki 1237-05-13. Po to jau popiežius įtraukė Kalavijuočių ordino likučius į Vokiečių ordiną. Čia reikėtu patikslinti, kitaip istoriškai klaida..
[IR4]Taip pat .Livonijos kalavijuočiai egzistavo iki 1237-05-13. Po to jau popiežius įtraukė Kalavijuočių ordino likučius į Vokiečių ordiną. Čia reikėtu patikslinti, kitaip istoriškai klaida..