Taka sākas Rucavas Muižas kalnā, kas ir Rucavas apkārtnes augstākā vieta. Tā ir īpaša ar skaisto skatu uz Sventājas upes ieleju un turpat aiz upes esošo kaimiņu zemi Lietuvu. Grandiozā skata baudīšanai muižas kalnā ierīkota ērta un plaša laipa ar skatu platformu. Kurzemes hercogistes laikā (16.-18.gs.) šeit atradās Kurzemes hercogu muiža, no kuras saglabājušies vairs tikai pagraba pamati. Mūsdienās šeit ierīkots dendroloģiskais parks. Kad izbaudīts vienreizējais skats, arī pašiem jādodas upes virzienā lejup, pa Sventājas upes ielejas pastaigu taku, kas aizvijas gar Leju svētavotu līdz pat atpūtas vietai pašā robežupes krastā. Šeit var atvilkt elpu, uztaisīt kādu foto pie LatvijasLietuvas robežstaba un turpināt ceļu atpakaļ uz Muižas kalnu. Leju svētavots jau kopš seniem laikiem ir pazīstams kā kuršu kulta vieta, kurā atstāti ziedojumi. Kuršiem bijis paradums senlietas ziedot salauztā veidā, piem., ar nolūku bojātas kādu rituālu ceļā vai degušas ugunī. Teika vēsta, ka „Dievs senajiem kuršiem bija atvēlējis trīs upes: Bārtu, Ventu un Sventu, kuru apkārtnē piedzimusi un uzaugusi skaista, čakla un visu mīlēta meitiņa vārdā – Ieva. Ievu apprecēt vēlējies kāds jauneklis no upes otras malas. Tomēr, lai aizkavētu Ievas aiziešanu, svētā Māra pavēlēja visiem sākt stipri raudāt, lai Sventas upe pārplūstu un tā aizšķērsotu ceļu pie meitenes svešiniekam. Bet mīlestība uzveica visus šķēršļus un jauneklis atīrās pušķotā laivā pēc savas mīļotās. No ļaužu asarām izveidojies avotiņš, kas iztek no pazemes un aplaista ievkoka, kas izaudzis vietā, kur Ieva pēdējo reizi redzēta, saknes. Upes krastos izveidojušās divas tautas, kuras runā katra savā valodā, bet tomēr kopējs palicis vārdiņš – „mīlu”.” Leju svētavots, kas nereti saukts arī par Upuravotu, ir paliels kāpjošs avots, kas iztek Latvijas un Lietuvas robežupes Sventājas ielejas nogāzē. Savukārt pēc ūdens ķīmiskā sastāva tas ir nozīmīgs dzelzsavots, par ko liecina arī daudzās koši oranžās nogulsnes avota gultnē.
+1
Atsauksmes