SMARDONES AVOTS

Smardones (Liķēnu) avots ir hidroģeoloģisks dabas objekts, avots, kas radies karsta procesa rezultātā, iegrūstot kritenei. Avota diametrs visu laiku mainās no 15 līdz 18 metriem. Avota krasti smilšmāla, klāti ar velēnu. Avota plūdumu aiztur apmēram 7 m garā un līdz 2 m platā posmā samesti līdz 0,6 m diametra magmatiskas un metamorfas izcelsmes akmeņi un dolomīta gabali. Ķeroties aiz akmeņu šķēršļiem un laužoties caur spraugām starp akmeņiem, avots šeit plūst šalkdams. Pāri akmeņu aizsprostam, nesaslapinot kājas, var pāriet avota plūsmas gultnei. Tas esot bijis pats varenākais Lietuvas avots. Pēc meliorācijas darbu veikšanas tā spēks gan samazinājies. Avots ir Smardones upītes aizsākums. Rūgtās garšas (dzerot jūt rūgtumu) un sērūdeņraža gāzes (ož pēc iepuvušām olām) smakas dēļ vietējie iedzīvotāji Smardones avotam uzmanību pievērsuši jau senatnē. Specifiskā smaka, gluži loģiski, diktēja arī attiecīga vārda izvēli. Ūdenim ir neliela  kopējā mineralizācija, tas ir auksts (temperatūra 7,6 °C), vāji sārmains (pH = 7,4), Eh = -29 mV, redukcijas vide (rH = 14). Pirmais avota ūdens sastāvu pētījis un rezultātus publicējis (1816. gadā) Pakrojas rajona Ģeduču muižā dzimušais un dzīvojušais elektroķīmijas zinātnes aizsācējs Teodors Grothuss. Avota ūdens piemērots malkošanai ārstēšanās procesā, acu mazgāšanai, kā arī sāpošu kāju un roku mērcēšanai. Par Smardones avota ārstnieciskajām īpašībām un lietošanu pirmās ziņas rakstu avotos ir jau kopš 1587. gada. Liķēnu dziednīca tika atvērta 1938. gadā. Kamēr vēl nebija urbumu, minerālūdeni smēluši no avotiem, tātad arī no lielā Smardones avota, to izmantojuši vannām, ārstniecisko dūņu atšķaidīšanai, dažādu slimību ārstēšanai.