Lupoņu pilskalns (Perkūnkalns, Perkūna kalns, Raganu kalns) datēts ar 1. tūkst. otro pusi – 14. gadsimtu. Laukums ovāls, iegarens un 40x33 m liels. Tā ZR galā uzbērts 22 m garš, 3 m augsts un 13 m plats uzbērums, tā nogāzes līdz 10 m augstas. Zemāk par laukumu atrodas pils priekšdaļa un tās laukums ir trīsstūrveida un 30x35 m liels. Zemāk atrodas 5 m plata terase ar 2 m augstu ārējo nogāzi, kas ir vidēji stāvas un 4–5 m augstas. 3 ha platībā atrodas pakājes apmetne (pētīta 1997. gadā), kurā atrasts līdz 50 cm biezs 10.–13. gadsimta kultūrslānis ar šķēpa dzelzs uzgali, īlenu, akmens galodu, misiņa lāpstiņu, raupjo un gludo keramiku. Dienvidrietumu pusē kalna pazemē varēja nokļūt pa slepenām durvīm, kuras atvērās tikai pulksten divpadsmitos naktī. Naktīs no kalna pazemes iznāca pazemē dzīvojušās laumas un dejoja līdz rīta gaiļiem. Dejo, piesit kājas, dažreiz iet pa riņķi, pat zeme trīc. Pēc tam kalns nomierinājās, apklusa, it kā nekas nebūtu bijis... Un cik skaisti viņas dziedāja – sirdi plosoši. Ganot zirgus mežā pie ugunskuriem, klausījāmies un klausoties aizmigām. Guļot lauma modina: “Ejam, puiši, ejam uz balli Perkūna kalnā, padejosim, papriecāsimies...” Ja aizietu, tad dzīvs nekad vairs neatgrieztos... Ja laumas satver, liek dejot visu nakti, tās var arī nodancināt vai nokutināt līdz nāvei. Naktīs puiši uz kalnu pat ar uguni negāja...
Atsauksmes