Kultakmens atrodas sēļu un latgaļu apdzīvoto teritoriju perifērijā. Ņemot vērā sēļu apdzīvotības hronoloģiju, var pieņemt, ka sēļi un to priekšteči Kraukļu akmeni ilgstoši izmantojuši dažādos kulta rituālos. Ap 40 tonnu smagais Kraukļu akmens, saukts arī par Velna akmeni, purvainas palejas strauta malā nav vienkārši iegrimis dūksnainā augsnē, bet gan balstās uz citu akmeņu klājuma. Tā apkārtmērs pie zemes – 12,5 m, augstums – 2 m, garums ir 3,9 m, bet platums 3,8 m. Kraukļu akmenim nav šļūdoņu nestajiem akmeņiem raksturīga ovāla forma, bet gan cirvjveida. Uz tā virsmas redzami vairāki veidojumi, kas varēja rasties tikai kādas mehāniskas apstrādes rezultātā. Šis ir vienīgais tāda tipa akmens Latvijā, jo neatbilst ne klasiskajiem upurakmeņiem ar muldām, ne arī citiem svētakmeņiem. Pie Kraukļu akmens 1974. gadā veikti arheoloģiskie izrakumi, kuros konstatēts vairāk nekā metru biezs kultūrslānis. Ar 12.-13. gs. datējamie atradumi liecina, ka te norisinājušās kulta ceremonijas. Veicot arheoloģiskas izpētes darbus, Aizkraukles ekspedīcijas grupa pie Kraukļu akmens iemērīja 35 m² lielu laukumu, kuru attīrot, atklājās 0,8-1,2 metrus melns, kūdrains kultūrslānis, bet pamatā - zilgana, glūdaina smilts. Galvenie atradumi bija sīkas oglītes, vāpētas māla trauku lauskas, sīki dzelzs atgriezumi, naglas, sārņi, 12. gs. dzelzs kāpšļa puse, akmens galoda, koka toverīša paliekas, zāģēta raga plāksnīte. Spriežot pēc šiem atradumiem, akmens tuvumā atradusies kalve. Kraukļu akmeni un netālu esošo avotu rakstnieks Andrejs Upīts aprakstījis savās grāmatās “Sūnu ciema zēni” un “Zaļā zeme”. Teikās minēts, ka zem akmens paslēpts naudas pods un, ka velns pie šī akmens upurēts, jo gribējis ar to aizbērt Daugavu.
+2
Atsauksmes