DAUDZESES ELLĪTES (POĶU) AVOTS

Dabas lieguma “Ellītes purvs” svētavots ir sena sēļu kulta vieta, kuru kopš mūsu ēras sākuma apdzīvojuši sēļi un to priekšteči. Tā veselīgo, sēraino un garšas ziņā īpatnējo ūdeni vietējie iedzīvotāji plaši izmanto arī mūsdienās. Īpatnējā puvušo olu smaka, ko rada sērūdeņradis, ar laiku izzūd - izgaro. Avots atrodas mitrā, dūksnainā vietā, tāpēc apmeklētāju ērtībai tas ir labiekārtots - uzstādīts informācijas stends un izveidota atpūtas vieta. Taka ap avotu izlikta ar dolomīta plāksnēm, kā arī novietota laipa ūdens ērtākai iesmelšanai. Mežs dabas liegumā un arī tā tuvumā atzīts par dabisku biotopu, kurā sastopami reti, aizsargājami augi - fuksa dzegužpirkstīte un skrajziedu skarene, kā arī citas retas un apdraudētas augu, dzīvnieku, ķērpju un sēņu sugas. Nostāsti vēsta, ka uz avotu jāiet ar labām domām un nedrīkst nevienam ļauna vēlēt, citādi dziednieciskais ūdens beigās pašam var kaitēt. Bet, ja avotā noskalos acis un seju Kāpostmāres rītā (25. martā) pirms saullēkta, tad visu  gadu būs redzīgs, jautrs un izdarīgs, nebūs miegains. Senos ticējumos par Lieldienām rakstīts: “Šajā naktī visbiežāk nāca pulciņiem, pa trim, četriem un vairākiem kopā. Tālīnākie ieradās arī pajūgos. Pie avota atnācēji ilgi nekavējās – noskaloja acis un seju, pasmēla ūdeni līdzņemšanai, nolika ziedu un devās mājup...  Kāda cita teika vēstī, ka Ellītes purvā dzīvojis galīgi vecs Velns. Viņš nav bijis pārāk ļauns, cilvēkiem necenties kaitēt, bet ļoti mīlējis iedzert ugunsūdeni un dara to vēl šobaltdien, bažīgi ausīdamies, vai tik kādā mājā neiedziedāsies gailis…