BRADESU OZOLS

Senos laikos ielejā starp Bradesu pilskalnu un Sartu ezeru audzis svētais mežs – liels ozolājs. Svētmežs dēvēts par Tiltamežu. Ļaudis atminas, ka reiz še bijis tilts. Tilts uzskatīts par mitoloģisku. Tas savienojis Veļu kalnu, Veļikušķu pilskalnu un Bradesu pilskalnu. No tilta tad arī radies meža nosaukums. Tagad par ozolāju atgādina vien daži ozoli, no kuriem varenākais ir Bradesu ozols. Par tā svētumu liecina baltu ticības pārstāvju pie tā izveidotais ziedoklis. Bradesu ozols ir Lietuvas resnākā – Stelmužes ozola – brālis, kas atgādina par garo un noslēpumu pilno Lietuvas vēsturi. Domājams, ka varenais ozols, kam vainags aizvien zaļo un pavasarī bagātīgi zied, bet rudenī visu zemi nosēj ar zīlēm, mūža ilgumā sacenšas tikai ar strauji nīkstošo Eiropā vecāko Stelmužes ozolu. Precīzs koka vecums nav zināms, tiek minēts, ka koks ir vismaz 700 gadus vecs. Koks pašlaik sasniedzis dabisko briedumu un atrodas stagnācijas fāzē. Par ozolu klīst leģendas un tiek stāstīti nostāsti. Vietējie iedzīvotāji vēsta,  ka vieta, kur aug ozols, ir īpaša – par to liecina varenu lapu koku: ozolu, liepu un kļavu aleja, ziedokļa vieta ar pagānisko rituālu akcentiem. Vienā ozolā iespēris zibens, tagad tā stumbrs ir kā aizaugušas rētas pāršķelts. Zibens spēriens ir noplēsis pusi citam varenam ozolam, bet koks rētas ātri aizdziedējis. Trešajā ozolā, vietā kur sazarojas stumbrs, gluži kā bulta izaudzis jauns ozoliņš. Bradesu ozols aug uz privāta zemes gabala.